Autore: Dzintra Ozolniece
Pauls Jurevičs (1891.-1981.) ir viens no ievērojamākajiem latviešu filozofiem, kultūras un izglītības darbiniekiem pirmās republikas laikā. Trimdas latviešu ražīgs publicists. Jaunības studentu gados patstāvīgi apgūst Kanta “Tīrā prāta kritiku”, Maskavā nododas klasisko valodu un filozofijas studijām, raksta darbu par Platonu, par ko saņem zelta godalgu no Tērbatas Universitātes, vēlāk pēc Maskavas, dzīvojot Latvijā, pateicoties Latvijas Universitātes stipendijai Francijā padziļināti apgūst Anrī Bergsona filozofiju, iegūstot atpazīstamību Eiropā kā viens no Bergsona pētniekiem.
Latvijā dzīvojot pievēršas latviešu dzīves ziņas un nacionalitātes jautājumiem. Padomju okupācijas dēļ ir spiests pārtraukt savu darbu un emigrēt no Latvijas uz Vāciju, kur Freiburgas Universitātē lasīja kursus sengrieķu un latīņu valodā, kā arī citus kursus filozofijā. “1944. gadā rudenī [..] viņš tikās ar vienu no 20. gadsimta ievērojamākajiem vācu filozofiem Martinu Heidegeru [..].” 1975. gadā par izcilu nacionālo darbību latviešu rakstniecībā un filozofijā Jurevičs saņem latviešu trimdas centrālās organizācijas piešķirto Tautas balvu.[1]
1956. gadā Jurevičs Stokholmā izdod grāmatu “Variācijas par moderno cilvēku”, kurā izdod gan atkārtoti esejas, gan arī pirmpublicējumus. Šajā darbā es pievērsīšos Jureviča esejai “Modernais cilvēks”, kas tika publicēta pirmo reizi grāmatā “Variācijas par moderno cilvēku”. Krājuma tematika veltīta modernās dzīves aspektiem, iezīmējot tehnoloģiju attīstību un līdz ar to vērtību maiņu.
Lasot eseju, varētu šķist, ka Jurevičš asi kritizē modernitāti, taču viņš nav kategoriski pret izmaiņām sabiedrībā, ko ienes modernitāte.[2] Esejā Jurevičs apraksta Eiropas moderno cilvēku, par latviešiem sakot, ka: “Mēs, latvieši, šai ziņā esam izcilā stāvoklī, jo mēs visumā esam vismazāk moderni cilvēki. Mēs nākam no lauksaimniecības zemes, [..] Apziņa par cilvēcīgās kopdzīves radītām vērtībām mums līdz šim vēl bijusi dzīva.”[3] Runājot par globālo tendenci Eiropā, Jurevičs uzsver, ka ne visi cilvēki ir modernizēti, un, ja ir, tad cilvēku modernitātes izmaiņas personībā var iedalīt vairākās pakāpēs.[4]
Par sava laika cilvēku ir grūti runāt ar mūsdienu acīm. Precīzāk, lai to raksturotu ir jāatskatās pagātnē un tad nākamās paaudzes spriež par pagātnes cilvēku. Pauls Jurevičs iesāk savu eseju “Modernais cilvēks” ar vispārīgu atziņu: “Runāt par moderno cilvēku ir diezgan grūts uzdevums jau tāpēc vien, ka var jautāt, kas īsti ir jāuzlūko par modernu, t.i. par jaunajam laikmetam raksturīgu. Man būs jāsāk ar tēzi, ka pilnīgi moderna cilvēka īsti nemaz nav, vai, vismaz, eksemplāru skaits, kas to pilnīgi izteic un iemieso, ir ļoti mazs. Ir galvenā kārtā tikai spēki un faktori, kas to veido un liek tam tuvoties ir kā kādam paraugam. Mēs tad galvenā kārtā arī raksturosim šos spēkus un faktorus. Tie mēģinās radīt it kā kādu jaunu cilvēku, bet reti to pilnīgi paveiks, un vecā rauga vienmēr paliks daudz.”[5] Turpmāk izskatīšu Paula Jureviča minētos spēkus un faktorus, kas veido moderno cilvēku.
Kā pirmo un visbūtiskāko spēku, kas veido moderno cilvēku ir jaunlaiku lielpilsēta, kuru veido industriālā rūpniecība kopš 18. gadsimta sākuma. Pakārtoti jaunlaiku lielpilsētai rodas citi cēloņi un sekas, kas veido moderno cilvēku: “To atkal rada rūpniecība, jo tā prasa organizāciju, bet organizācija prasa pilsētu. Te ir visa pirmsākums. Bet pirmais cēlonis rada tikai pirmās sekas, kas atkal kļūst par cēloņiem un rada jaunas sekas, tā ka beidzot rodas milzīgs, grūti atšķetināms seku un cēloņu sablīvējums. [..]” Šis seku un cēloņu sablīvējums veido moderno cilvēku vispesimistiskākās paredzējumos, kurš vēl nav nobriedis līdz galam jeb paspējis sevi parādīt pilnībā.[6]
Ja iepriekšējos laikmetos “tautām vienmēr bija kāda vēsturiski izveidota reliģija, morāle, noteikti uzskati par to, kas labs, kas ļauns, kas skaists, kas neglīts, kam jābūt, kam nav jābūt”[7], un katrs tautietis tika uzaudzināts vienotā morālā pārliecībā, tad modernajam cilvēkam tās vairs nav, jo industriālā rūpniecība tikumisko audzināšanu ir sagrozījusi – zaudējot atbalstu un ietekmi no saviem senčiem, visbiežāk laukos dzīvojošiem, izmainot garīgo saturu un nespēju noturēt to.
Līdz ar to modernais cilvēks piedzīvo dziļu nelaimi no atsvešināšanas ne tikai no savējiem, laukos dzīvojošiem, bet arī no tiem, kuri pilsētā dzīvo blakus, saraujot saites ar cilvēkiem, kas ietekmē dvēselisko satuvināšanos starp cilvēkiem, personai kļūstot ar vien vientuļākai. Jurevičš šādu cilvēku tipu dēvē par “izolēto cilvēku.”
Arī jaunlaiku pilsētā modernajam cilvēkam ir iespēja garīgi piepildīt un attīstīt sevi, apmeklējot koncertus, teātrus, muzejus, bibliotēkas, taču Jurēvičs pauž, ka: “[..] mazai izlasei šie kultūras institūti paver ceļu augšup, bet lielā masa tiem pilnīgi paiet garām.” Proporcionāli pilsētas iedzīvotāju masai, cilvēki, kuri apmeklē kultūras pasākumus ir maz. Masas neinteresētība ir sekas kultūras krīzei, kad teātri, operas, un mākslinieki vairs nespēj pastāvēt neatkarīgi, un nesaņem arī valsts atbalstu. Jurevičš kritizē modernā cilvēka ieinteresētību par džeza mūziku, paužot nostāju, ka šādi ritmi ir primitīvi un nevis piepilda dvēseli, bet vairo fizioloģisku satraukumu un trakošanu, kā piemēru minot seno Romu: “[..] lielais pūlis, kad tam mēģināja sniegt grieķu traģēdiju uzvedumus vai grieķu dzejnieku recitāciju, pārtrauca tos ar svilpšanu un kliegšanu, prasot to vietā asiņainās gladiātoru cīņas.”[8]
Par nākamo trūkumu modernā cilvēkā Jurevičš min sekularizāciju, kas veido jaunu izpratni par cilvēka patību un domāšanu, ko novēro modernā cilvēka vadoņu darbos, kam līdzi seko un atbalsta vadoņu virzienu arī “mazais cilvēks”. Sekas ir līdzcietības trūkums pret citu cilvēku ciešanām.
Modernais cilvēks, pēc Jureviča uzskatiem, paaudžu nomaiņā ienes pasaules bojā eju. Izsenis iepriekšējai paaudzei nākamās paaudzes ievirze šķiet greiza, taču Jureviča modernā cilvēka perverso dabu pierāda atsaucoties uz prātam neaptveramiem faktiem, kas notika Otrā Pasaules kara laikā: “Mūsu pašu atrašanās tālās zemēs ir viens šāds fakts, – modernā cilvēka sasnieguma paraugs. Desmitiem miljonu lēnām mirstošu cilvēku mocekļu nometnēs Sibīrijā ir otrs paraugs. [..] tieši komūnisti ir viens no tipiskākiem modernā cilvēka paraugiem, [..] komūnisma briesmu darbi nav vienīgie lietišķie pierādījumu par modernā cilvēka baigumu. Miljoniem krāsnīs sadedzinātu cilvēku kauli un cits pierādījums, un simtiem izpostītās, nobombardētās un nodedzinātās pilsētas no Maskavas līdz Parīzei un Londonai ir atkal cits. Un Hirošima un Nagasaki vēl cits.’’[9]
Izolēto cilvēku veido ne tikai lielpilsētas atsvešināšanās no kopienas, bet arī rūpniecība un tehnoloģiskā attīstība, kas cilvēku padara par lietišķu – derīgu tikai ienesīgām finansiālām attiecībām.[10] Cilvēku savstarpējās attiecībās mazinās morālās saistības, jo primārais kļūst peļņa, nevis cita cilvēka dvēseliskais stāvoklis. Veci, fiziski vai garīgi slimi cilvēki kļuva par nastu sabiedrībai un no šādiem cilvēkiem oficiāli Vācijā atbrīvojās saindējot vai fiziski iznīcinot viņus, radot jaunu dehumanizējošu cilvēka vērtību, kas ir derīgs tikai rūpnieciskajam darbam.[11]
“Derīguma” vērtība izmaina ne tikai cilvēka jauno būtību, bet arī izmaina uztveri, kā estētiski lūkoties uz dabas resursiem, mazinot citu dzīvo būtņu, gan dzīvnieku, gan augu pašvērtību. Jurevičš to definē kā “abstrakcijas varu”, kad derīguma cilvēks, līdzīgi kā mākslinieki vai filozofi no esmes izvelk bagātīgāko, kamēr derīguma cilvēks, neinteresējoties par esmi, no lietām izvelk savtīgo interesi – kas ir raksturīga marksismam, kad no strādnieka sagaida tikai rūpniecisko derīgumu, un no šāda uzskata komunisms noved pie citām necilvēcībām, proti, pie cilvēku iznīcināšanas, kuri traucē progresam: “[..] kas gan esot daži miljoni cilvēku vēstures un progresa perspektīvā: neesot taču iespējams izcept omleti, nesasitot olas! Dzīvi cilvēki te pielīdzināti olu čaumalām, kas jāsadauza, lai varētu iztaisīt [..] sociālisma omleti.”.[12] Cēlonis šīm sekām ir radikāļi, kā Jurevičs raksta: “Šāda moderna veida abstrakciju kultu sekmē [..] tie radikāļi, kas tālu aizgājuši no kristīgā humānisma, domā un jūt pilnīgi tikai techniski – rūpnieciski – komerciālos terminos.”[13] Sevišķi tipiski modernajam cilvēkam ir abstrakcijas attiecības, ko Jurevičs sauc par snobismu – tiek novērtēta mākslas darba cena, nevis ieguldītais darbs vai estētiskā vērtība, radot arī citu preču bezjēdzīgu patēriņu, kas ir radījusi tehnoloģiskā rūpniecība, izveidojot moderno cilvēku ekstravertu, novērts pats no sevis kam neinteresē tautas liktenis. Šāds cilvēks ir: “[..] matērijas pielūdzējs., t.i. tā viņam šķiet vienīgā īstā realitāte, un tas lāgā nesaprot, kā vispār var runāt vēl par kaut ko citu.”[14]
Jurevičs raksta par 20. gadsimta cilvēku, lai gan tas ir attiecināms arī uz 21. gadsimta cilvēku. Proti, vienmuļā darbā cilvēka jutekļi ir apdullināti un tā rezultātā vēlas virspusīgu izklaidi, kas neprasa no viņa garīgu piepūli. Tā kā jutekļi ir notrulināti, tad cilvēks ķeras pie stiprākiem kairinātājiem – alkohola, ja alkohols nav panesams, tad aizvieto ar kādu primitīvu kino filmu, sporta pārraidi vai džezu, kas apmierina tikai juteklisko baudījumu.[15] Citām nodarbēm, kas attīstītu intelektu un garu – modernais cilvēks nav mācīts un piepūle izaugsmei ir sveša, jo ērtu piepildījumu sniedz tehnoloģiju lietošana. Mūsdienās tehnoloģiju lietošana, īpaši telefonu lietošana, ērtai sociālo tīklu izmantošanai, ir aizvietojusi klasisko literatūras lasīšanu uz citu cilvēku vispusīgu vai īpatnēju viedokļu izpaušanu, radot cilvēku, kurš nespēj kritiski izvērtēt pausto informāciju, mazinot tikumisko izpratni atšķirt labo no ļaunā.
“Gala rezultāts ir, ka mūsdienu cilvēks nemīl dzīvi. [..] dīvainā kārtā cilvēki tomēr nav priecīgi.”[16] Jurevičam dzīves mīlestība ir pats pamats un iemīlēt var tikai individuālo, taču modernajam cilvēks vairs nav individuāls un tas, kas vairs nespēj mīlēt kļūst par nožēlojamu, jo “mīlestība ir vienīgais ceļs pie esmes, un kam šis ceļš ir aizaudzis tas vienmēr jutīs esmes badu un nebūs nekad apmierināts.”[17]
Lai gan Jurevičs esejas sākumā apgalvo, ka grūti raksturot moderno cilvēku, manuprāt, viņam tas ir izdevies. Lai gan viņa laikā, līdz Latvijai modernā cilvēka vērtības vēl nebija manāmas masas cilvēkā, tad mūsdienās ir vērts uzdod jautājumu – vai latvietis ir kļuvis par moderno cilvēku?
Izmantotā literatūra:
- Balodis A., freiberga E., Lapinska I. “Pauls Jurevičs – filozofijas un dzīves restaurācija”. Latvijas Universitāte: LU Akadēmiskais apgāds, 2024.
- Buceniece E. “Akadēmiskā humanitārā tradīcija Latvijā un demokrātiskās kultūras tapšana. Raksti un avoti (1920 – 1940)”. Latvijas Universitāte: LU Akadēmiskais apgāds, 2022.
- Jurevičs P. Variācijas par moderno cilvēku: esejas. Stokholma: Daugava, 1956
[1] Buceniece E. “Akadēmiskā humanitārā tradīcija Latvijā un demokrātiskās kultūras tapšana. Raksti un avoti (1920 – 1940)”. lpp. 278.
[2] Balodis A., Freiberga E., Lapinska I. “Pauls Jurevičs – filozofijas un dzīves restaurācija”. lpp. 268.
[3] Jurevičs. P., “Variācijas par moderno cilvēku”. lpp. 110.
[4] Ibid., 105.
[5] Ibid., 82.
[6] Ibid., 82.
[7] Ibid., 84.
[8] Ibid., 86.
[9] Ibid., 83.
[10] Ibid., 88.
[11] Ibid., 90.
[12] Ibid., 91.
[13] Ibid., 92.
[14] Ibid., 95.
[15] Ibid., 96.
[16] Ibid., 97.
[17] Ibid., 98.