Autore: Anna Petrova
Mēs esam pieraduši atbildēt uz jautājumu par to, kāda ir cilvēka vērtība, uzskaitot noteiktus mūsu sociālās un profesionālās dzīves aspektus, kas šķietami raksturo mūsu būtību. Izglītība. Pieredze. Prasmes. Produktivitāte. Lietderīgums.
Daļa no šiem raksturojumiem drīzāk apraksta cilvēka sociālo identitāti un vietu sabiedrībā, tomēr tie nereti kļūst arī par kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēts pats cilvēks. Esam tik ļoti pieraduši domāt šādās kategorijās, ka vairs nepamanām – tas ir tikai viens no iespējamiem veidiem, kā izprast cilvēku. Taču tas nav nejauši.
Mūsdienu kapitālisma ekonomiskajā sistēmā cilvēks visbiežāk tiek vērtēts atkarībā no tā, vai spēj būt uzticams un efektīvi funkcionējošs darbinieks. Turklāt tirgus loģika un tai raksturīgie vērtēšanas kritēriji neaprobežojas tikai ar ekonomisko sfēru. Produktivitāte, efektivitāte un lietderīgums var kļūt arī par kritērijiem, pēc kuriem cilvēks vērtē pats sevi un citus.
Pakļaujoties šādai loģikai, daudzi iemācās ignorēt nogurumu, atlikt malā savus pārdzīvojumus, strādāt pretēji savam iekšējam stāvoklim un uztvert savas jūtas un emocijas nevis kā pašizziņas avotu, bet gan kā traucēkli.
Šādas cilvēka izpratnes ierobežotība kļuva īpaši redzama līdz ar tehnoloģiju attīstību: mašīnas jau sen spēj ātrāk un stabilāk veikt standartizētas fiziskas darbības ražošanā, savukārt līdz ar mākslīgā intelekta attīstību tās spēj veikt arī virkni intelektuālu uzdevumu, piemēram, tulkot tekstus un analizēt informāciju.
Mākslīgais intelekts, iespējams, neapšauba cilvēka vērtību. Tas vienīgi mudina uzdot jautājumu: vai mēs pārāk ilgi neesam definējuši sevi atbilstoši tādām pazīmēm, kas patiesībā nekad nav bijušas noteicošās cilvēka vērtības noskaidrošanai?
Varbūt šāds jautājums šķiet pārāk abstrakts vai vispārīgs. Taču kāpēc tieši tehniskie kritēriji ir kļuvuši par vienu no galvenajām valodām, kurā mūsdienu cilvēks runā par savu vērtību?
Vispirms tāpēc, ka izmērāmo ir vieglāk pārvērst par vērtēšanas kritēriju. Mīlestību nav iespējams izteikt skaitļos, tikai izmērot tās ārējās izpausmes, cilvēku attiecību ilgumu vai intensitāti. Mēs bez grūtībām varam iedomāties cilvēka sasniegumu tabulu, kas attiecas uz dažādām dzīves jomām, taču gandrīz neiespējami iztēloties tabulu, ar kuru varētu novērtēt viņa spēju mīlēt. Līdzjūtību nevar apliecināt ar diplomu, bet pārdzīvojumu dziļumu – salīdzināt pēc reitinga. Turpretī izglītību, profesionālo pieredzi un produktivitāti ir viegli izmērīt, salīdzināt un pārvērst konkrētos skaitliskajos rādītājos, kas šķietami sniedz birokrātiskajai pārvaldei saprotamus datus par nozares stāvokli. Pamazām tas, ko iespējams izmērīt, sāk šķist objektīvāks un līdz ar to nereti arī vērtīgāks par to, kas šādiem mērījumiem nepakļaujas.
Nozīmīga loma šajā procesā bija arī industriālās sabiedrības attīstībai. Tai bija vajadzīgs cilvēks, kurš ierodas laikā, ievēro instrukcijas, strādā stabili, vienmērīgi un ir paredzams. Ne jau tāpēc, ka jūtas būtu kļuvušas nevajadzīgas, bet tāpēc, ka masveida ražošana prasīja disciplīnu, darbības atkārtojamību un paredzamību, kā arī skaidru funkciju sadalījumu. Šādus disciplinēšanas principus Mišels Fuko darbā “Uzraudzīt un sodīt” (Surveiller et punir, 1975) analizē saistībā ar modernajām sociālajām un politiskajām institūcijām, tostarp darba organizāciju, parādot, kā cilvēka laiks, telpa un darbības tiek pakļautas arvien precīzākai organizēšanai un kontrolei. Disciplīna, darbības atkārtojamība un funkciju sadalījums pastāvēja arī pirms industriālās sabiedrības, taču līdz ar masveida ražošanas attīstību šie principi ieguva citu mērogu un nozīmi. Darba organizācija kļuva arvien detalizētāka, bet cilvēks tās ietvaros arvien vairāk tika uztverts un vērtēts caur funkciju, kuru viņš spēj pildīt.
Ar laiku šī loģika izplatījās arvien tālāk: tās iezīmes var saskatīt arī ārpus rūpnieciskās ražošanas, piemēram, mūsdienu izglītības sistēmā, kur mācību process tiek organizēts pēc noteikta laika grafika, sasniegumi tiek vērtēti un salīdzināti, vai profesionālajā vidē ikvienā cilvēka darbības nozarē, kur darba rezultātus iespējams izteikt konkrētos skaitliskajos rādītājos. Turklāt, sekojot Fuko atziņai, var pievērst uzmanību tam, ka cilvēka disciplinēšana no ārēja novērotāja rīcības kļuva par subjektu savstarpējās komunikācijas sastāvdaļu, attīstot cilvēku savstarpējo uzraudzību un kontroli. Arī tam vispirms tika atrasts politekonomisks un vēlāk arī ētisks pamatojums. Pamazām un it kā nemanot šādi vērtēšanas principi var kļūt arī par daļu no valodas, kurā cilvēks raksturo pats sevi. Rezultātā “industriālā loģika” kļuva ne vien par sabiedrības organizēšanas principu, bet arī par vienu no veidiem, kā izprast pašu cilvēku.
Laika gaitā tās īpašības, kuras agrāk galvenokārt augstu vērtēja labā darbiniekā: disciplīnu, prognozējamību un efektivitāti, pamazām sāka uztvert kā nobriedušas un pilnvērtīgas personības īpašības. Tādējādi efektivitāte pārstāja būt tikai funkcionāli noderīga, īpašība un gandrīz kļuva par tikumisku vērtību. Mūsdienās aizņemtība bieži tiek uztverta kā pilnvērtīgas dzīves apliecinājums, savukārt atpūtu nereti pavada vainas sajūta. Mēs sev jautājam, vai šodien esam paveikuši pietiekami daudz, vai esam bijuši pietiekami produktīvi, vai neatpaliekam no citiem. Daudz retāk sev jautājam ko citu: vai esmu spējis mīlēt, vai esmu izrādījis līdzjūtību, vai esmu patiesi apbrīnojis skaistumu, vai esmu bijis patiesi uzmanīgs pret otru cilvēku. Visbiežāk mēs sevi vērtējam pēc tā, cik labi spējam funkcionēt un būt “noderīgi”.
Ir pieņemts uzskatīt, ka tieši mākslīgais intelekts licis cilvēkam pārdomāt savu unikalitāti. Taču ir iespējams, ka viss noticis tieši pretēji. Mēs jau sen vērtējām cilvēku tā, it kā viņš būtu mašīna. Mākslīgais intelekts vienkārši izrādījās pārāks spēlē, kuras noteikumus bijām radījuši mēs paši.
Kas paliek pāri no cilvēka, ja pārstājam viņu definēt caur viņa funkciju?
Pirmā atbilde šķietami ir atrodama pretstatā starp funkciju un jūtām. Mašīna spēj pārliecinoši runāt par mīlestību, bailēm vai sāpēm, taču tā īstenībā nepiedzīvo šīs norises. Cilvēks spēj mīlēt, kaunēties, apbrīnot, izjust maigumu un izmisumu. Taču rodas jautājums: vai jūtām pašām par sevi ir kāda vērtība pasaulē, kas pieradusi visu vērtēt caur efektivitāti?
Paradokss slēpjas apstāklī, ka jūtas nebūt nav pretstats darbības efektivitātei. Tās var piešķirt rīcībai cilvēcisku dimensiju. Mīlestība mudina rūpēties par bērnu, interese rosina izzināt, apbrīna kļūst par mākslas pārdzīvojuma sākumu, trauksme brīdina par briesmām, bet sāpes signalizē, ka ķermenim nepieciešama palīdzība. Tādējādi jūtas nav pretstats rīcībai un neizsaka pasīvu attieksmi pret pasauli, kā to varētu uztvert, absolutizējot cilvēka dzīves funkcionalitāti. Tās palīdz atbildēt uz citu jautājumu – kādēļ šī rīcība vispār tiek īstenota.
Mēs esam pieraduši uzskatīt jūtas par kaut ko pašsaprotamu, it kā tām nebūtu nepieciešama attīstība. Taču spēja pamanīt savus pārdzīvojumus, tos atšķirt, saprast to izcelsmi un neļaut tiem pilnībā noteikt mūsu rīcību prasa darbu, tāpat kā ķermeņa vai intelekta attīstīšana. Mēs gadiem ilgi trenējam savu ķermeni. Gadu desmitiem attīstām prātu. Taču gandrīz nekad sev nepajautājam: vai es protu just?
Pats pārdzīvojums vēl nenozīmē tā izpratni. Starp jūtām, kas rodas spontāni, un spēju tās apzināties un izprast, pastāv darbs, kas nav mazāk sarežģīts un svarīgs par prāta vai ķermeņa attīstīšanu.
Kāpēc, cenšoties atrast savu unikalitāti, cilvēks meklē to tieši tajā savas dabas daļā, kuru vismazāk attīsta un izprot?
Būtu kļūda vienkārši apmainīt vietām prātu un jūtas, pasludinot pēdējās par jaunu cilvēka vērtības pamatu. Jūtu eksistence vēl nepadara cilvēku ne tikumīgu, ne brīvu. Mīlestība var pārtapt atkarībā, bailes var atņemt brīvību, bet dusmas – novest pie vardarbības.
Jūtas cilvēkam pavēsta ko būtisku gan par viņu pašu, gan par viņa attiecībām ar pasauli, taču tās nav gatavs rīcības ceļvedis. Starp jūtām un rīcību paliek telpa refleksijai, izvēlei un atbildībai. Iespējams, tieši šajā telpā atklājas ne vien cilvēka spēja just, bet arī viņa spēja būt brīvam.
Kopš savas vēstures pirmsākumiem cilvēks atkal un atkal ir centies atrast kādu pazīmi, kas viņu atšķir no visa pārējā un padara unikālu. Salīdzinājumā ar dzīvniekiem par šādu pazīmi ir uzskatīts saprāts, valoda, morāle, spēja radīt kultūru vai apzināties savu mirstību. Šodien, līdz ar mākslīgā intelekta parādīšanos, šie meklējumi sākas no jauna. Mēs atkal jautājam: kas cilvēkā ir patiesi cilvēcīgs? Taču, iespējams, kļūda ir nevis atbildē, bet gan pašā jautājumā.
Varbūt cilvēka dzīves vērtība slēpjas nevis spējā pārspēt citus, bet gan tajā, ka cilvēku nekad pilnībā nedefinē jau atrastā izpratne par sevi pašu, jo tā joprojām mainās. Atšķirībā no sacensībām šeit nav uzvarētāju un zaudētāju. Tā neprasa pierādījumus. Tā vienkārši turpinās tik ilgi, kamēr turpinās cilvēka dzīve.