Šis raksts ir pirmais raksts rakstu sērijā “Elitārisms” žurnāla “Kritiens” ietvaros. Šī rakstu sērijas aizmetņi ir meklējami sarunu festivāla “LAMPA” diskusijā “Izglītības kritiens”, kur celti gaismā jautājumi par nepieciešamību pēc lielāka elitārisma Latvijas izglītības sistēmā. Ņemot vērā, ka šajā diskusijā tika apskatīti vēl daudzi citi jautājumi, šis aspekts iespējams netika apskatīts tādā mērā, kā varētu vēlēties.
Taču diskusija par elitārisma nepieciešamību, tā ētiskumu vai citādu labumu ir krietni plašāka par Latvijas izglītības sistēmas robežām, tādējādi šī rakstu sērija ir diskusija par elitārismu plašā, vispārīgā mērogā.
Elitārisms. Ar pašu vārdu elitārisms pirmā problēma ir tāda, ka tas var nozīmēt jeb ko, ko autors vēlas, tāpat kā ar visiem citiem vārdiem, kas beidzas ar izskaņu “-isms”. Piemēram, “liberālisms”, “reālisms”, “kapitālisms”, un tam līdzīgi, un bieži strīdi par šiem “-ismiem” tiek reducēta uz strīdu par nozīmi. Lai šis raksts un rakstu sērija nebūtu vienīgi atbilde uz jautājumu “Kas patiesībā ir elitārisms?”, tad ir nepieciešams pieņemt kaut kādu šī jēdziena izpratni. Šai izpratnei nav nepieciešami jābūt konvencionālai, tā tāda arī var nebūt.
Var norādīt, ka ar vārdu “elitārisms” var apzīmēt vai nu, “piederību pie elites,” vai nu “tāda sistēma, kur veidojas priviliģētu persona grupa” vai nu “uzskatu sistēma, pēc kuras vienīgi elite ir spējīga pārvaldīt sabiedrību.”[1] Triviālu iemeslu dēļ šī raksta autors izvēlēsies otro piedāvāto elitārisma definīciju, jo šajā rakstā nav paredzēts nosodīt kāda vai kādas piederību, kādai grupai, kas varbūt varētu būt “elite” (bet varētu tāda arī nebūt). Kā arī šajā rakstā nav iecerēts mēģinājums apgāzt uzskatu, ka vienīgi kaut kāds personu grupējums var pārvaldīt sabiedrību. Proti, maza kopiena vada un valda pār lielāku kopienu. Taču šajā vārdu un domu krājumā pretošos idejai, ka sabiedrībā vajadzētu noteiktām grupām piešķirt privilēģijas, bet citām grupām uzlikt traucēkļus, aizliegumus un kavēkļus.
Bieži šāda privilēģiju sniegšana vieniem un pendeļu došana citiem tiek pamatota ar to, ka privilēģiju saņēmēji ir vienkārši labāki. Šādu argumentu par labu elitārismam ietver šī vārda etimoloģija. Vārds “elite” cēlies no latīņu valodas vārda “eligere” jeb “izvēlēties”. Tādējādi tie, kas ir priviliģētie, tie, kas ir izvēlētie, tādi ir tikai tā iemesla dēļ, ka tie ir labāki, jo pretējā gadījumā viņi nebūtu izvēlēti. Bieži vien cilvēki, kas aizstāv aristokrātiju arī šādā veidā spēlējas ar vārda “aristokrātija” etimoloģiju. Proti, tā kā aristokrātija ir izcēlusies no vārdu savienojuma “labāko valdīšana”, kā mēs varam pieļaut to, ka valda nelabākie? Tādēļ mums vajag stingri hierarhisku sabiedrību, kur neliels mazumiņš valda, bet pārējie, lai strādā fabrikā, uz lauka, vai citur.
Protams, šie argumenti pagaidām ir ļoti vienkāršoti un vairāk atgādina kaut kādu salmu lelli, nevis godprātīgi pārstāvētu pozīciju, tāpēc tīrās kūlas dedzināšanas nolūkos piedāvāšu apskatīt pāris elitārisma izpausmes.
Sāksim ar piemēru, kur elitārisms tiek īstenots rasu kontekstā. Amerikas Valstu Konfedrācijas (Confederate States of America) viceprezidents Aleksandrs Hamiltons Stīvens (Alexander Hamilton Stephens, 1812-1883) savā bēdīgi slavenajā runā “Stūrakmeņa runa” (Cornerstone speach) saka: “Mūsu valdība ir dibināta tieši uz pretējas idejas, tās pamati ir ielikti, tās stūrakmens guļ uz lielās patiesības, ka nēģeris nav vienlīdzīgs ar balto cilvēku, verdzība, pakļaušanās (subordination) pārākai rasei, ir viņa dabiskais un normālais stāvoklis.
Šī mūsu jaunā valdība ir pirmā pasaules vēsturē, kas ir balstīta šajā lielajā fiziskajā, filozofiskajā un morālajā patiesībā. Šī patiesība ir bijusi lēna tās attīstības procesā, tāpat, kā visas citas patiesības dažādās zinātnes disciplīnās.”[2] Interesanti, ka Stīvensa dzimtajā Džordžijas štatā, lai nodrošinātu melnādaino pakļautības “dabisko un normālo” stāvokli, trīs mēnešus pirms šīs runas, tika izdots štata likumu kodekss, kas aizliedza mācīt lasīt un rakstīt vergam vai brīvam melnādainajam, kur šī aizlieguma pārkāpums varēja tikt sodīts ar naudas sodu vai ieslodzīšana cietumā.[3]
Tāpat arī grāmatas pārdošana vergam vai brīvam melnādainajam, šī kodeksa ietvaros, bija sodāma, ja nebija saņemta saimnieka (vai aizgādnieka) atļauja.[4]
Šis piemērs rāda, kas slēpjas aiz elites aizsega, tā ir priekškars diskriminācijai. Elitārisms ar to raksturojušo diskrimināciju var izpausties arī sociālo stratu jeb slāņu kontekstā. Senajā Indijā sarakstītais teksts “Manusmṛti” (मनुस्मृति) jeb “Manu likumi” iedala cilvēkus četrās kastās, kur augstākās brahmaņu kastas pienākums ir “[m]ācīt un mācīties (Vedu), upurēt sevis un citu dēļ, dot un saņemt (labdarību).”[5] Apaļajās iekavās ir tulkotāja Džordža Bīlera (Georg Bühler, 1837-1898) komentāri. Savukārt, zemākās šudras kastas pienākums ir “[p]azemīgi kalpot, pat šīm trim (citām) kastām.”[6] Jāmin, ka ar laiku izveidojās piektā “kasta”, kas ir ārpus četru varnu (वर्ण) jeb četru kastu sistēmas, tā saucamie daliti (दल्) jeb neaizskaramie, kas kastu hierarhijā ir zemāki par šudrām, un sekojoši, dzīves kvalitāte arī ir sliktāka.
Taču atgriežoties pie Manu un viņa likumiem, šudras nekad nevar kļūt par brahmaņiem (vismaz šajā dzīvē): “Lai karalis miesiski soda visus tās (personas), kas spēlē azartspēles, slēdz derības vai arī nodrošina (iespēju to darīt), tāpat arī šudras, kuri uzņem divreiz dzimušo (vīriešu) zīmes.”[7]
Ar jēdzienu “divreiz dzimušie” saprotami brahmaņi vai kšatriji, kur pēdējie ir karotāju un kungu kasta. Pie tam, šudras nedrīkst nekādā veidā kaut ko brahmaņiem pārmest: “Ja viņš [šudra] piemin (divreiz dzimušo) vārdus un kastas ar nievājumu sarkani karstai dzelzs naglai, desmit pirkstu garumā, vajag tikt iedurtai viņa mutē. Ja viņš augstprātīgi māca Brahmaņiem viņu pienākumus, karalim vajag likt karstai eļļai ielīt viņa mutē un viņa ausīs.”[8] Taču brahmanis var zaudēt savu elites statusu: “Brahmanis, kurš savā gultā ņem sievu no šudras kastas, (pēc nāves) nogrims ellē. Ja viņam no viņas ir bērns, viņš zaudēs Brahmaņa statusu.”[9]
Elitārismam raksturīgo diskrimināciju var arī īstenot dzimuma kontekstā. Manu savos likumos raksta, ka “Savā bērnībā sievietei jābūt pakļautai savam tēvam, jaunībā savam vīram, kad viņas kungs [t.i. vīrs] ir miris, viņai jābūt pakļautai saviem dēliem, sieviete nekad nedrīkst būt neatkarīga.”[10] Kvadrātiekavās norādīti mani komentāri. Turklāt, “Lai gan [vīrs ir] bez tikumības, vai arī [viņš] meklē baudu (citur), vai [viņš ir] bez labām īpašībām, (taču) uzticīgai sievai vīrs visu laiku jāpielūdz kā dievs”.[11]
Pat ja šis vīra un sievas kāzu rituāls ir norisinājies sekojoši, “Piespiedu jaunavas nolaupīšana, kamēr viņa raud, pēc tam, kad (viņas radi) nogalināti vai ievainoti [..] tiek saukts par rakšasa [laulības] ritu.”[12] Jāuzsver, ka šis laulību rituāls ir pieņemams tikai kšatriju jeb karotāju kastas pārstāvjiem.
Taču ir vēl septiņi citi laulību rituāli, kur pēdējais pišāku rituāls, lai gan derīgs laulību rituāls, tomēr nosodāms un nelegāls, izpaužas aptuveni šādi: “Kad (vīrietis) slepus pavedina meiteni, kura guļ, ir apreibusi vai kurai ir traucēts prāts, tas ir pats nekrietnākais un grēcīgākais pišāku [laulību] rituāls.”[13] Tik un tā neskatoties uz to, kā laulības norisinājušās, sievai ir jāpielūdz vīrs kā Dievs. Lieki norādīt, ka abi šeit pieminētie rituāli ir nosaukti dēmonu vārdos.
Šeit arī būtu jāpiemin pirmsokratiskā filozofa Milētas Talesa trīs pateicības liktenim un Aristoteļa uzskatus par dzimumu. Talesa trīs pateicības ir aptuveni šādas: pirmkārt, paldies, ka viņš piedzima cilvēks nevis kā zvērs, otrkārt, paldies, ka viņš ir vīrietis nevis sieviete un, treškārt, paldies, ka viņš grieķis, nevis barbars,[14] kur otrais paldies atbalso Manu likumus attiecībā pret sievietēm, bet pēdējā pateicība kaut kādā mērā salīdzināms ar Stīvensa stūrakmeņu runu. Savukārt, Aristotelis ir uzsvēris, ka sievietes ir deformēti vīrieši.[15]
Šo dzimumu diskrimināciju ir iespējams izspēlēt arī no otras puses, kā to raksta amerikāņu rakstniece Valērija Solanas (Valerie Jean Solanas, 1936-1988), kura ir pazīstama ar amerikāņa poparta mākslinieka Andija Vorhola (Andy Warhol, 1928-1987) slepkavības mēģinājumu, savā darbā “S.C.U.M. manifests” (Society for Cutting Up Men Manifesto) viņa uzsver: “Tēviņš (vai bioloģiskais vīrietis), savas dabas dēļ, ir dēle, emocionāls parazīts, un tādējādi tam ētiski nepienākas dzīvot, tāpat, kā nevienam nav tiesības dzīvot uz citu rēķina. Gluži kā cilvēkiem ir prioritāte uz eksistenci, atšķirībā no suņiem, tādēļ, ka cilvēki ir augstāk attīstīti un ir ar pārāku apziņu, tāpat sievietei ir prioritāra tiesība uz eksistenci pār vīriešiem.
Jebkura vīrieša likvidācija, tādēļ ir taisnīgs un labs akts, akts ļoti labvēlīgs sievietēm, kā arī tas ir žēlsirdības akts.”[16] Šeit uzskatāmi parādīts, ka elites pozīcijas, vismaz teorētiski, var ieņemt arī sievietes. Tā vien šķiet, ka Bosfora šauruma reģionā pieņemtā konvencija būtu labas zāles pret pēdējās divās rindkopā aprakstīto elitārisma paveidu.
Bez dziļākas analīzes vai argumentācijas šie elitārisma piemēri varētu kādu jau pārliecināt, ka elitārisms nav kaut kas tāds pēc kā tiekties. Kā nekā liela daļa cilvēku, kas lasa šo rakstu latviski, varētu piekrist Latvijas Satversmes 91. pantam “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”[17] Pretējā gadījumā šis pants jau sen būtu izņemts no Satversmes ārā.
Taču var būt arī tādi, kurus šī piemēru izlase nekādā veidā nepārliecināja. Tie varētu teikt, ka problēma nav pašā elitārismā, bet gan veidā kā elitārisms tika īstenots šajos atsevišķajos gadījumos. Nav problēma, ka kādam cilvēkam vai cilvēku grupai tiek piešķirtas kādas privilēģijas, piemēram, mēs negribētu, lai visiem ir privilēģija kādu aizturēt vai arestēt, bet gan mēs vēlētos, lai šāda privilēģija piemīt tikai īpašam grupējumam, kas ir apmācīti, kad, kur un kādā veidā kādu arestēt t.i. policijai.
Turklāt, ja mēs nevienam nesniegtu traucēkļus vai privilēģijas, tad mums vajadzētu izturēties pret divgadīgu bērnu tāpat, kā pret 17. gadīgu bērnu, pie tam, ja mēs “nediskriminētu”, ja mēs neatlasītu mūsuprāt labākos, tad mēs vispār nevarētu nevienam un nekam uzlikt vecuma ierobežojumu, vai jebkādu citu ierobežojumu, pat noziedzniekiem. Šī privilēģiju un traucēkļu nesniegšana varētu novest pat līdz tādam absurdam, ka mums vajadzētu draudzēties ar jebkuru cilvēku, kā nekā draugu grupas vairāk vai mazāk atgādina mazas elites.
Uz to, ka draugu loki ir kā mazas elites ļoti labi norāda angļu rakstnieks un teologs Klaivs Steiplss Lūiss (Clive Staples Lewis, 1898-1963) darbā “Četras mīlestības” (The Four Loves): “Draugu loks, protams, nevar apspiest apkārtējos, kā to spēj darīt spēcīga sociāla šķira. Taču tas ir zināmā mērā pakļauts līdzīgam apdraudējumam [..] Grupa nicinās un ignorēs tos, kas atradīsies ārpus tās robežām. Tā faktiski būs kļuvusi par kaut ko līdzīgu sociālajai šķirai. Jebkurš draugu pulks būtībā ir pašpasludināta aristokrātija.”[18]
Vēl viens iebildums par labu elitārismam būtu tāds, ka valsts pati sev uzliek vienu privilēģiju, kas nav atļauta nevienam citam, kas nav valsts. Šī privilēģija ir uz vardarbības veikšanu, proti vardarbības monopols. Visi, kas atrodas valstī nevar patvaļīgi izmantot vardarbību. To var izmantot tikai tie, kas darbojas valsts vārdā, ja kāds cits izmanto vardarbību, kas nav valsts, tad valsts to soda, jeb izmanto visu vardarbību, kas tai pieejama, lai šis monopola plēsējs tā vairs nerīkotos. Turklāt, tas ir labi, ka valstij ir vardarbības monopols, jo pretējā gadījumā valdītu anarhija un cilvēku dzīve būtu – “[v]ientuļa, nabadzīga, nejauka, brutāla un īsa.”[19] – kā to raksturoja angļu jauno laiku filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes, 1588-1679).
Atbildi no sākuma pieprasa pēdējais apsvērums. Jā valsts patur sev privilēģijas uz vardarbību, taču cilvēki, kuri var pildīt šīs privilēģijas jebkurā brīdī var tikt mainīti, vismaz reprezentatīvajā demokrātijā. Ja kāds patvaļīgi vai nepieņemamā veidā izmanto valsts vardarbības monopolu, tad viņu var atstādināt no turpmākās pieejas pie šīm privilēģijām. Ironiski, pret viņu pašu var tikt pagriezts vardarbības monopols, kur atšķirībā no viņa nepieņemamās rīcībās, pret viņu šī vardarbība tiek veikta, cerams taisnīgi, vai nu ieslogot cietumā, vai liekot maksāt sodu, vai tam līdzīgi.
Problēmas sāk rasties, kad ir izveidojušās noteiktas elitāras struktūras, kuras ir grūtāk mainīt kā reizi četros gados. Lielai daļai elites ir problēma, ka tā tic, ka tai ir nepieciešams pēc iespējas ilgāk uzturēties savā elitārajā statusā. Tādējādi, tā izveido sev jaunas privilēģijas un citiem liek šķēršļus, lai savu statusa pozīciju iesaldētu laikā – izveidojas stāze – kur elites statusu sāk nodot no paaudzes uz paaudzi, to greizsirdīgi sargājot, kur elites pozīcijas nodošana bērniem un bērnu bērniem tiek attaisnota ar to, ka šādā veidā nākošā paaudze, kurai būs jāuzņemas elites atbildības būs vairāk spējas, zināšana, lielāka pieredze un izglītība.
Šāda veidā rodas karaļu dzimtas, aristokrātijas utt. Protams, ja elite ir ģimene vai rase, tad sāk izplatīties incests, vai dažādas rasu zinātnes kā frenoloģija, jo nedod Dievs, ja ka kāds, kuram nepienākas tikt pie privilēģijām, tad tās kādu dienu sāktu izmantot, pateicoties veiksmīgai laulībai.
No vienas šāda stāzes nemainīguma saglabāšana vienmēr cietīs neveiksmi, jo ir ļoti maz lietu šajā pasaulē, kas nemainās. Karaļi dzimst un mirst, dzimtas ceļas un gāžas, valstis tiek dibinātas un tās sabrūk, tādējādi vakardienas elite kļūst par šīs dienas pakalpiņiem un daļa vakardienas pakalpiņi kļūst par rītdienas eliti.
Taču ir nepieciešams ņemt vērā vēl vienu apsvērumu, neskatoties, ka neviens nemainīgi nekad nevarēs nodrošināt savu priviliģēto pozīciju, tad gluži tāpat, kā ar gaisu istabā, eliti ir nepieciešams izvēdināt. It sevišķi, ja elites statuss tiek nodots no paaudzes paaudzē. Kā nekā teicienā “Daba otrajā paaudzē atpūšas” ir daļa savas patiesības, pat ja šai otrajai paaudzei tiek sniegta vislabākā audzināšana.
No šiem apsvērumiem izriet vēl viens aspekts. Proti, šķiet, ka jebkādā cilvēku grupējumā – sabiedrībā, amatieru sporta komandā, draugu lokā vai kolēģu darba grupā – kas kaut kad ir izveidojies, izveidojas, vai izveidosies būs tādi, kas izvirzīsies šī grupējuma līdera pozīcijās. Kaut kādā mērā šie “līderi” kļūst par “eliti”. Taču ar šo eliti problēma nav tāda, ka cilvēki viņos ieklausās, paklausa un rīkojas tā, kā viņi vēlas, bet problēma ir tāda, ka šī elite sev sāk piemērot šīs dažādas privilēģijas, un sāk celt traucēkļus citiem (kā iepriekš minēts, verdzība, lasīšanas, rakstīšanas aizliegumi, bez ierunu paklausība, miesas sodi, nāve) uz tā pamata, ka elite nav vienlīdzīga ar neeliti, pretējā gadījumā šī elite nebūtu nokļuvusi savās varas pozīcijās. Taču tā īsti nav taisnība.
Protams, cilvēki ir atšķirīgi viens no otra, bet tiem ir viena līdzība jeb vienlīdzība, tādā mērā, ka tie ir cilvēki. Tādēļ rodas jautājums: ja mēs abi esam cilvēki, kāda iemesla dēļ tu mani paverdzini, uz manas dzīves ceļa būvē traucēkļus un zem manām kājām liec pendeles, bet sevi nostādi kunga lomā? Godīga atbilde uz šo jautājumu ir aptuveni šāda: tāpēc, ka es tā varu izdarīt un tas man sniedz kaut kādu labumu, bet tu tā nevari izdarīt un sevi nevari aizsargāt.
Šī iemesla dēļ elitārisms nav jautājums par patiesību (Kas ir labāks? Vai tiešām melnādainie ir pakārtoti baltādainajiem, vai brahamaņi ir labāki par šudrām, vai sieviete ir deformēts vīrietis, vai vīrieši ir parazīti?), bet gan jautājums, kas ir izdevīgāk tiem, kas jau ir elite. Ja elitei būtu izdevīgāk nojaukt savus traucēkļus, tad tie tos nojauks, ja šāda izdevīguma nav, nav piedāvāts pārliecinošs arguments (pārliecinoša runa, materiāli vai kādi citi ieguvumi vai dzīvības draudu trūkums), tad elite uzturēs un turpinās būvēt jaunus traucēkļus, tiklīdz jaunu traucēkļu un penedeļu konstruēšana šķitīs izdevīga.
Savukārt, argumenti par labu elites privilēģijām nav nekas vairāk kā fantastiskas konceptuālas būves, kas no malas pat varētu izskatīties pārliecinoši, loģiski, bet galu galā ir bez pamata, ko balsta tikai elites un neelites ticība šai celtnei.
Vienvārdsakot, kaut kāda pozīcija pret elitārismu ir izvērsta, kas balstās apsvērumos, ka elite kaut kādā mērā vienmēr būs, bet šai elitei nav nekāda pamata sev piešķir privilēģijas, un likt šķēršļus citiem, kā arī ir veselīgi, ka elite regulāri tiek mainīta jeb “izvēdināta”, tāpat kā gaiss istabā. Bumba tagad ir otrā laukuma pusē.
Izmantotā literatūra un avoti:
[1] Tēzaurs: https://tezaurs.lv/elit%C4%81risms
[2] Stephens A. H. “Cornerstone speech” // American Battelfield trust. https://www.battlefields.org/learn/primary-sources/cornerstone-speech (Accessed: 23.07.2026.).
[3] Clarck R. H. Cobb T. R. R. Irwin D. The Code of the State of Georgia. Atlanta: John H. Seals, 1861. P. IV. §4496. Sec. X
[4] ibid, P. IV. §4500. sec. XIV
[5] Bühler G (Trans.). “Laws of Manu” // Sacred Books of the East, Vol 25. Oxford: Clarendon Press, 1886. ch.1. v. 88. (p. 24)
[6] ibid, ch. 1. v. 91. (p. 24)
[7] ibid, ch. 9. v. 224 (pp. 380-381)
[8] ibid, ch. 8. v. 271-272 (p. 302)
[9] ibid, ch. 3. v. 17 (p. 78)
[10] ibid, ch. 5. v. 148. (p. 195)
[11] ibid, ch. 5. v. 154. (p. 196)
[12] ibid, ch. 3. v. 33. (p. 81)
[13] ibid, ch. 3. v. 34. (p. 81)
[14] Diogenes Laertius. Lives of Eminent Philosophers. Ed. by T. Dorandi. Cambridge: Cambridge university press, 2013.
[15] Aristotle. “De generatione animalum” // Trans. by D. M. Blame. De partibus animalium I (and) De generatione animalium I, with passages from Book II.1-3. Oxford: Oxford university press 1998. 737a 26
[16] Solanas V. S.C.U.M. Manifesto. Olympian Press, 1971. pp. 36-37
[17] Latvijas Satversme. https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme 91. pants
[18] Lūiss S. K. “Draudzība” // Fernandess-Gonsaless H. M., Polencs K. (sast.). Draudzība un Izglītība: lasāmviela skolotājiem. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2026. 26-27. lpp
[19] Hobbes T. Leviathan. Ed. by J. C. A. Gaskin. New York: Oxford University Press, 1998. p. 84