Mīlestība, pieļauj cildenas iztēles devalvācijas. Uzrādot sevi, nevis kā ilūziju, bet gan mīlētāju dvēseles patieso lielumu. Mīlestība ir, dvēseles lieluma apdziedāšana un šos vārdus nerodot, reiz neiedziedāsies mūžības vārdiem, saņemot aizmirstības piedošanu. Šīs prātu mielojošās Debesis! Kas patriec prātu augstākās varbūtībās. Un jaunās būtības uzrunāts, tās vēlība top kā dāsnas zvaigznes gaismas pieskārieni. Telpa top piepildīta tūkstoš saldiem minējumiem un tīksmēm. Tad tu, savu pagātni uzlūko kā vismazāko Velnu un varbūt tieši mīlestībā, esošā līdzcietība ir tās pēdējie Velni. Kā aiz šīs spalvas slēpjas kāds mazāks Velns. Jo dodoties, caur ikdienu, tas sastāv no mazāk gaisīgi veidotā, kas top rakstīts. Mīlā, kāds uzaicinājums, uz mirkli jukt kopā prātā mūžīgi. Tik jucis šis mirklis! Bet, kas gan noticis ar aukstajām Dievekļu sejām? Domas maldās, maldās, bet tikmēr skūpsts čukst tev kādu citu īstenību.
Uz brīdi paliec!
Ar mūziku kopā
Un ar to eņģeļu kausus cel
Kā Dievību skūpsti
Ausis skar
Un starp kausiem
Šādi tukšotiem
Iz Debess, Debesī reibušiem
Dievišķās līdzībās runā
Saldā kausa skūpstītie
Būtības kauss pēc kausa
Un Velnu ēnu miesas
Lēni irst
Klust jautājuma zīme
Dzirdināta
Mazliet Debesu pasmēlies
Šis būtības āķis
Un klusuma ausīm
Svētīgi apmāts
Mūzikas augstās runas
Klausās
Un izirušas Velnu ēnu miesas
Stājoties runām šādām
Augstām
Augsti noraidītais
Augsts top
Lūkojoties tev Debesīs
Debesis lūkojas tevī
Nodziedi vēlreiz
Manās krūtīs mīlestība!
Iedziedās tā klusums
Un šis klusums
Baudas vārdiem runā
Stāj noreibis pats laiks
Un no tāda kā
Būtības nakts melnā vīna
Kas no nebūtības juma
Neizdibināmās dzīles
Smeļ neizdibināmās akas
Dzīļu indi
Ko lāsi pa lāsei sūc laiks
Sūcinot un reibinot
Tā laika audus
Caur kuru to gūstot
Uz būtību runā šī inde
Skaidrā
Liek ar komēdiju
Noslīcināties
Ar drāmu dejot
Uz brīdi klusuši
Domu gani
Un neizdibināmā juma
Priekšā valstās domu brīvi
Iedziedājusies vēl reizi
Būtība pati
Un klīstošas harmonijas
Dzirda tos
Ar nebūtības ziedu vīnu
Plūktu
Lēni dara šī inde
Domu ganiem
To domu acis
Tādi kā mazāki palikuši tie
Un nobijušies tie min-
Vai šīs harmonijas indes
Runas svešādās
Mūžīgās nakts zemi
Jau tagad vedīs
Un savādākas būtības
Kausu cilāt
-Un nebūtības vīns
Mums pār lūpām plūdīs?
Bet nebūtība aizdara
Plakstus tiem
Un atkal aust
Būtības rīts
Kas būtības krūtīs uzminēts
Šī pasaule kā sapnis liekas
Tad lai tā paliek
Sapnis patīkams
Šādā šķituma apskaidrībā
Skaitu es lūgšanas
Klusumam nepielūdzamam
Līdz uzvar mani miega īstenība
Lai cīruļi nākamie
Sapnim jaunam
Aicinātu mani
Paej tu garām man
Tā liegi un klusi
Klusi kā meža strazda eksistence
Savos ceļos paradusi
Viss Dievišķais
Vienmēr melo mazliet
Parādoties kā
Mūzikas dimensijai
Dīvainai gaisīgai
Dievības saldām lūpām
Uzturot esību tavu
Tās mīkstos pēļos
Līdz kā bulta lūzt
Īstenības
Tūkstoš mazo lietu titānā
Tā uz Debesīm runā
Šī īstenība ievainotā
***
Teic man sapni jaukais!
Kā lai tevi skūpstīt spēj?
Kā tu tik skūpstīt proti
Ja būtnei cilvēciskai
Tās lūpas
Nomoda sapņus
Augstāk lietā
Un šīs pašas lūpas
Pirmos par maldiem dēvē
Kā šīs īstenības divas
Skūpstiem runāties spēs?
Kāda vīzija dīvaina
Pasauli sedz
Sapnis sapnim
Krūtis ievaino
Un pār sapņa krūtīm ievainotām
Sapņu asins sūcās
Un spārniem gaisīgiem
Tas sapņa nāvē dodas
Vidū-Šķitums absolūts
Sapnis tas augstākais
Noslēdzošais dzejolis
Teic Visaugstākais!
Kam tik kluss un bezrūpīgs?
Pēc nelaimīgas fantāzijas stundas
Es fantāzijas opija atguvies
Ieklausos es
Klusuma neizdibināmās krūtīs
Bet tūkstoškārt
Es savu cilvēka lielumu apnicis
Līdz atkal melodijai manas ausis
Tverot
Gars mans liekas tai teic-
Labprāt mūžam uzkavētos tevī!