Autors: Kārlis Justovičs
Krievi deva iekšās līdz pat 16.00. Pēc tam – klusums. Vismaz Hersonā.
Līdz 16 iet pa vienu no Hersonas galvenajām ielām (Ušakova gatve) bija baisi – instinkts raida signālus, ka pastāvīgi uzglūn mednieks.
Liktenis lika iegriezties kādā mazā gaļas bodē. “Свіже м’ясо”. Jā, līdzīgi kā mēs paši… Tur satiktā sieviete – Nataša – uzstājīgi aicināja uz tuvējo iekšpagalmu – uzpīpēt. Turpat arī vīrietis ar sīvo. Izveidojusies trijotne turpat uz soliņa pārlaida pēdējās trīs stundas pirms pamiera. Kādi 15 artilērijas priļoti. Tuvāki, tālāki. Reizēm priekšlaicīgi dzirdēja lādiņa tuvošanos – to varēja noprast no izmaiņām jaunizcepto vietējo biedru skatienos, kas jau instinktīvi gatavi. Tādā gadījumā ir aptuveni piecu sekunžu logs, lai veiktu kaut patveršanās imitāciju – kādu sprintu krūmos vai daudzdzīvoklenes ieejā.
Ar veci, dodoties pirkt “Vozduhu” (degvīna marka – aut. piez.) un cigaretes – klusums. Un spoža pavasara saulīte visapkārt. Īsajā atpakaļceļā no “Apelsīna” (veikalu ķēdes nosaukums Ukrainā. Attiecīgā veikala koordinātas: 46.6523077 32.6067361 – K.J.) pēkšņi pārsteidz sīcoņa virs galvas – drons. FPV [1]. Un nezini, kur tieši, bet dzirdi, ka tepat tuvumā. Kā liels un mobils ods. Dzīvnieciski-eksistenciālas bailes, kuras no malas būtu redzamas acīs, kopā ar pēkšņu adrenalīna pieplūdumu. Aina, kurā tev ir vienalga, ka vietējā – pieradušā – acīs izskaties smieklīgi raustīgs – meties pie tuvākā aizsega. Šajā gadījumā prātu kaut nedaudz dzesēja milzu smilšu maisu puspatvertnes esamība tuvumā. “Puspatvertnes”, jo aizsegti vien sāni, bet ne augša. Patvērums vairāk no artilērijas nekā manevrētspējīga lidoņa. Starp ietvi un ēkas fasādi. Ods izvēlējās citu medījumu. Vēlāk – artilērijas šāviņš piezemējās kaut kur pārsimts metru attālumā. Pēc sprinta uz daudzstāveni kopā ar Natašu redzējām kā norīb ēkas siena un logi. Dievs nolēma, ka cietīs kāds cits.
Šņabis, cigaretes – viena pēc otras. Benčiki tiek mesti turpat pagalmā. Asinsdesa un ūdens – uzkodās. Ikdienas nepīpētāja pagrimums? Nē, mielasts, kas saplūst ar psiholoģisko pārbaudījumu – palikt uz vietas. “Mielasts” bez ēstgribas. Aizvēršanās un klusums. Kā likums, tad šādos izkārtojumos runāts tiek par būtisko. Vairāk augstā nekā stilīgākajā filozofu ballē. Pārgalvība – ceļotājam trīs stundas sēdēt pagalmā, cilvēku medību laikā. Gandrīz vai bravūra. Daudz ko no tā nevar (un vai vispār vajag?) aprakstīt uz papīra. Neglābjami nesapratīs. Sākot jau ar rīcības – doties uz Hersonu – iemesliem.
Vismaz manā uztverē krievi TUR pamieru ievēroja [2]. Tik cik dzirdēju un jutu pats. Vismaz līdz nākamās dienas septiņiem, kad vilciens, kura lokomotīvei logu un lukturu priekšā ir dzelzs bruņas, izripoja no Hersonas. Ap pilsētu – tīklos ietverti lielceļi un pašlaik neizmantotu, taču sagatavotu ierakumu tīkls, bet stacijā – drošības dienesta postenis.
Neārdieties par manu ķecerību – izteikt atzinību par to, ka pretējā puse ievēroja pamieru. Arī karavīriem “pēc darba” gribas apsēsties, iedzert, uzpīpēt un apēst Lieldienu pasku.
Sākuši dzert pat tie, kuri iepriekš to nedarīja,
…šādi vairākkārt uzsveroši atgādināja Nataša, kamēr lūkojāmies uz ikreizējiem garāmgājējiem-kaimiņiem ar garu, leknu zāli aizaugušajā iekšpagalmā. Kaimiņi – tuvāki un attālāki, tie, kuri palikuši – sazinās silti un sasaucas no attāluma, nevis nodur acis, pietuvojoties, kā tas vērojams kādās zemēs tālāk ziemeļos… Tomēr Hersonā ir tik tikko apvaldāms haoss gan drošībā, gan sadzīvē. Nomaļāki nostūri piebārstīti ar benčikiem, pudelēm, citu drazu. Jā, pedantisms, maigi izsakoties, šeit nav allaž cieņā. Vai stingri pārmetīsiet cilvēkiem, kuri ik dienas raduši ielūkoties nāvei sejā vai vismaz just tās elpu kaut kur tuvumā, “aiz krūmiem”? Ir svarīgākas, “interesantākas” lietas.
Nataša allaž piebilda, ka apetīte un miegs ir cauri. Artilērijas, aviobumbu un visādas citas huiņas izroboti. Pastāvīgs nervu sasprindzinājums pamazām saēd “normālu ķermeņa vielmaiņu”, kā teiktu kāds omulīgs kabineta ārstelis, kura alga ir kādas 20-kārt lielāka par vidējo atalgojumu pašreizējā Hersonā. Nu jā, par dvēseles ārstēšanu pierakstus neveic un parasti arī monetāri neatalgo. Tieši pretēji – izdod tieši dziedinātājs. Tāda ir pasaule tehnoloģiskajā laikmetā – skaistas fasādes un patīkamu ilūziju uzturēšana tiek atalgoti raženāk. Bet šī nav sūdzēšanās – atalgojums tiek gūts “iekšķīgi”. Tāds, kas pārdzīvos pašu dvēseles klaušinātāju. Bet ne par šo stāsts.
Mikolajivā, kas ir vien dažu desmitu kilometru attālumā no Hersonas un 2022. gadā uz brīdi bija ielenkta, arī ir ne mazums vietējo iedzīvotāju piegānītu mazo izgāztuvju. Toties – krietni drošāk. Trauksmes gan ik pa laikam skan un vietām skaļruņos tiek atskaņotas uvahas [3] ar aicinājumiem hromadjaniem [4] doties uz tuvāko ukritju [5], tomēr lielākoties vietējam ir po barabanu [6]. “A мне по барабану!” teica vecis ar kuru tusējām iekšpagalmā, kad Nataša lūdzoši skatījās, lai viņš vismaz simboliski izkustētos no iesēdētās vietas, kad tuvojās priļots [7]. Biš pārdzērās. Iepriekš parādīja divas treknas svītras uz pakaļas, kad nācām no veikala un sabijos no drona – rētas no paša pārdzīvotā drona sprādziena. Lūk, rūdījums aizslēpies aiz nolaistas fasādes. Bijušais bokseris. Viņi mēdz būt kā ķerti uz alkoholu.
Vēlāk, pametot Hersonu un atvadoties arī no Dienvidbugas krastiem Mikolajivā – 19 stundu vilciena pārbrauciens pāri teju bezgalīgai Centrālukrainas stepei – uz piemīlīgo Austroungārijas lielpilsētu Ļvivu. Centrāleiropas tipa noskaņa, kārtība. Taču arī jūtamāks vēsums no ļaužu sirdīm.
Mana frekvence īsti nesakrīt, bet varbūt ko pārprotu – iespējams, šis nav augst-prātīgums (..), bet gan apklusinātas sāpes? Jo šeit taču tiešām var apklusināt un aizmirst! Izņemot uz mirkli, kad kultūrvēsturiskā pērlē ielido pa kādam Šahedam, kā savādam krievu kaitinošam jociņam… Varbūt šeit nav vienkārši nacionālistiski pielādēta lepnība un vēsīgs ikdienas situāciju aprēķins, bet gan dziļš iekšējs miers? Gudri muldēt jau var jebkurš iebraucējs, kurš, necilā tērpā ar divām piepūstām paunu somām ejot pa smalko vecpilsētu redz kā policisti aiz logu tīrāmajām slotiņām aizbāž ikdienišķo stāvēšanas aizlieguma sodu desmit no 13 rindā nostādītām lepnām mašīnām. Varbūt tieši manā neremdināmajā pretestībā patērnieciskuma resnruncīgumam ir dedzinošākā inde.
Nezinu… Bet zinu, ka manī ir pastāvīgas aizdomas pret miera fasādēm, pret remdenas pārliecības modernajiem apveidiem, kas pastāvīgi izpaužas lozungu formā. Vizuālu, tekstuālu. Tai pat laikā, pats esmu visnotaļ “centrēts”. Pretrunas? Tajās ielūkojoties, var saredzēt patiesības premisas… tfu, atvainojiet par daiļdiršanu – ķieģelīšus.
Naids ir arī manī, bet pieklājība – nav pārāk sarunājama aiz skaistuma nosacījumiem. Varbūt, ja paša vieplis būtu mīlīgāks un smaidīgāks, bet takts un ārējais izskats – pielāgotāks, runātu citādāk. Gan jau. Bet pašreizējā esamībā – sirds ir tuvāk dienvidu cilvēciskajai vaļībai, bet neiederīga mūsdienīgās Eiropas augstās un vidus buržuāzijas valdzinājumam.
Pēc šī uz kādu laiku jānozūd Karpatu dziļumā – tur degunu augstāk par ļaudīm ceļ daba un vienkāršības aizkustinošais cēlums
1 Droni, kurus operators vada, skatoties īpašās brillēs.
2 Pārkāpumi tomēr notika: https://understandingwar.org/research/russia-ukraine/russian-offensive-campaign-assessment-april-11-2026/ , https://understandingwar.org/research/russia-ukraine/russian-offensive-campaign-assessment-april-12-2026/
3 “Увага!” (izrunā: uvaha) no ukraiņu val. – “uzmanību!”
4 “Громадяни” (izrunā: hromadjany) no ukraiņu val. – “pilsoņi”
5 “Укриття” (izrunā: ukryttja) no ukraiņu val. – “patvertne”
6 “Мне по барабану” – izteiksme no krievu valodas ar nozīmi: “Man pie vienas vietas (vienalga)!”
7 “Прилёт” no krievu val. – “artilērijas lādiņa piezemēšanās brīdis”