Nenoliedzami, mūsdienās sarunas uzsākšana rada grūtības gan ar svešajiem, taču labas sarunas uzsākšana pat ar savējiem. Pirmajiem neērti uzsākt sarunu ar svešinieku, otrie – nezina, ko lai saka pie svētku galda, lai saruna tiešām būtu piepildīta, nevis satikšanas reize būtu tikai ēšanas pavadībā aizritēta. Cilvēki intuitīvi nojauš labas sarunas nozīmi un mērķi, taču mēdz gadīties, ka personas realizēta griba uz sarunu starp cilvēkiem tomēr neizdodas: pat ar piepūli tā var izplēnēt klusumā vai aizslīdēt vieglā tēmas maiņā. Tās patiesi labās sarunas, kurās pazūd laika sajūta, ir retas – tieši tāpēc tās arī tik spilgti paliek atmiņā.
Es pievēršos situācijai, kas pazīstama daudziem: apmeklējot kādu pasākumu, mēs mēdzam paņemt līdzi vēl kādu cilvēku, lai kliedētu vientulīgo atsvešinātību. Jo, būsim godīgi, aiziet vienam uz pasākumu ir krietni drosmīgāks solis nekā aiziet vienam uz kino. Arī ģimenes lokā satikšanās pati par sevi ir vērtība, taču mēdz gadīties, ka sarunas tomēr nenorit tā, kā gribētos – garastāvokļa, noslēgtības vai neveiksmīgi piemeklētu sarunu tēmu dēļ.
Mēģināju pati tikt galā ar nākotnes neērtības sajūtu: izdrukāju Epikūra tekstu “Vēstule Menoikejam” un ieliku to aploksnē saviem viesiem, vienojoties, ka, ja kādam radīsies interese iztirzāt tā saturu, tad pēc pusgada, manā dzimšanas dienā – varam to pārrunāt. Taču apzinātu sarunas organizēšanu vēl neesmu īstenojusi. Proti, joprojām neesmu saņēmusies aizsūtīt ielūgumus ar roku rakstītām, personalizētām vēstulēm draugiem, aicinot viņus uz sarunas vakaru, lai stiprinātu draudzību un radītu oriģinālu, vēl nebijušu satikšanos. Vēstulei pievienotu izdrukātu teksta fragmentu, kas viņiem iepriekš jāizlasa, lai pēc tam to varētu kopīgi pārrunāt.
Šī ideja man līdzi nāk jau kopš pirmā kursa, kad Igora Šuvajeva “Ētikas” lekcijās, atsaucoties uz stoiķu dzīves mākslu, profesors teica, ka “Cilvēkam dzīves laikā jāiemācās četras lietas: lasīt, sarunāties, dzīvot un nomirt.”
Taču man kā iesācējai vadīt sarunu par tekstu varētu būt izaicinoša pat tad, ja sarunas biedri jau ir piekrituši runāt, izlasot piedāvāto tekstu. Vadītājam jāspēj saglabāt apzinātību, lai cilvēki nenovirzītos no paša teksta korpusa, un vienlaikus jābūt pietiekami drosmīgam, lai vajadzīgajā brīdī pieklājīgi apturētu iekarsušus sarunas dalībniekus, kuriem labāk patiktu runāt apkārt tekstam, nevis par pašu tekstu. Katrs teksta teikums varētu būt sarunas vērts, taču kā panākt, lai konkrētais teikums tiktu pacelts plašākā, dziļākā izvērsumā?
Lasot Rodžeru Skrūtonu, uzgāju viņa sarunas definīcijai un tās metodi, tāpēc piedāvāju ieskatu mūsdienu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona darbā “Kā būt konservatīvam” (darbs tulkots arī latviski; tulkojis K. Lācis).
Rodžers Skrūtons (Roger Scruton, 1944–2020) bija britu filozofs, rakstnieks un sabiedriskais domātājs, kurš kļuva pazīstams kā viens no nozīmīgākajiem mūsdienu konservatīvās domas pārstāvjiem. Viņa darbi aptver plašu jomu loku – estētiku, ētiku, politisko filozofiju un kultūras teoriju –, taču visos viņš centās atbildēt uz vienu būtisku jautājumu: kā saglabāt cilvēcības un skaistuma nozīmi pasaulē, kas bieži tiecas tās aizvietot ar materiālām vērtībām. Viņa konservatīvisms nebija politiska dogma, bet kultūras un ētikas filozofija, kas aicina cienīt tradīcijas, kopienu un piederības sajūtu.
Citējot Skrūtonu ir vērts saprast sarunas noteikumus, kuri mainās, ja cilvēku skaits no divi pieaug līdz lielākām grupām, lai saglabātu sarunas baudu: “Sarunas notiek starp būtnēm, kuras ir saprātīgas un brīvi sarunājas. Tās var iekļaut divus, trīs, četrus cilvēkus vai citu skaitu līdz noteiktai robežai, pēc kuras vispārēja saruna dalās mazākās domubiedru grupās. Pieaugot dalībnieku skaitam, parasti vājinās sarunas sniegtais baudījums un pieaug sadrumstalotības iespējamība. Vispārīga saruna lielā grupā prasa disciplīnu, noteikumus un iesakņotas pieklājības tradīcijas.”
Skrūtosn arī atsaucoties uz antīkās Grieķijas simpozija, dod ieskatu tās vadīšanā: “Vadītājs jeb arhonts rūpējās par kārtību starp dalībniekiem, kuri paši apzinājās sarunas noteikumus un disciplīnu. Šāda dabiskā, bet disciplinētā saruna bija nepieciešams priekšnosacījums, lai tā būtu patiesi brīva un strukturēta – tieši tāpat, kā to pieprasa politika,” kur pastāv kārtība, disciplīna un cieņa pret vārda brīvību un sarunas biedriem.
Lai saprastu, kā vadīt sarunu starp vairākiem dalībniekiem, piemērus var meklēt jau antīko grieķu tekstos, kur tika aprakstīta organizēti simpoziji un kur Platona dialogs Dzīres un Ksenofonta Simpozijs spilgti ilustrē šīs prakses. Jāpiebilst, ka grieķi simpozijos malkoja vīnu, lai atvērtos sarunai. Līdzīgas sarunu tradīcijas saglabājušās arī mūsdienās – simpozija tipa sarunas joprojām tiek rīkotas, un nereti profesori ar studentiem dodas uz bāru, lai mēreni iedzertu un uzsāktu filozofiskas diskusijas; vieglā alkohola reibumā cilvēki bieži iegūst drosmi runāt par lietu būtību. Taču uzreiz jāpiebilst, ka alkohola lietošana vai citas apreibinošās vielas nebūt nav nepieciešams labai sarunai.
Komunikāciju starp diviem vai vairākiem cilvēkiem ne vienmēr var uzskatīt par sarunu. Darījumu vai pavēļu sarunas nav tipiska saruna, jo tām jau ir konkrēts mērķis, kā norāda Skrūtons: “Ja kāds ar mani runā tādā veidā, kas skaidri parāda, ka viņa intereses ir pilnībā pakārtotas kādam slēptam nolūkam, ka viņam ir iecere, pēc kuras sasniegšanas saskarsme beigsies, viņš patiesībā nesarunājas. Sarunas ir mijiedarbe, kurā katrs no mums var ietekmēt un pārvirzīt otra mērķus un intereses un kurā neviens atsevišķs mērķis nenosaka to, kas tiek teikts.” Tātad saruna nav tikai informācijas apmaiņa vai gribas īstenošana, bet gan vienlīdzīgs process, kurā visi ietekmē tās gaitu, un neviens nevar pilnībā kontrolēt, kā tā attīstīsies.
Skūtons saka, ka ir mēraukla pēc kā noteikt vai saruna ir bijusi laba vai slikta: “Saruna parasti sniedz baudu – tā ir būtisks cilvēka laimes avots. Bet labums, kas rodas no sarunas, ir blakusparādība, nevis mērķis – līdzīgi kā pacilājums, kas rodas no futbola spēlēšanas, vai laime, ko atnes mīlestība. Visos minētajos aspektos sarunai ir brīvas biedrošanās pazīmes; tā nav pakļauta nekādam mērķim ārpus sevis pašas, un to padara neiespējamu plānotāja, utopista un racionālista valdonīgums un steiga. No otras puses, sarunām jānotiek starp nedaudziem dalībniekiem, ja vēlamies iztikt bez centralizēta disciplinēšanas avota vai pieņemtajiem noteikumiem vai procedūrām.” Jāpiebilst, ka racionālistiska valdonība piemīt cilvēkiem, kuri neļauj runātājam pabeigt domu, jo jau zina, ko viņš gribētu teikt. Sarunas biedra pārtraukšana, atņemot viņam vārdus, nav ne laba saruna, ne klausīšanās akts. Kvalitatīvā sarunā jāiemācās ieinteresēti klausīties un savaldīties – nerunāt pāri pat tad, kad šķiet, ka jau nojaušam, ko otrs vēlas pateikt.
“Turklāt pastāv interesanta atšķirība starp labu manieru vadītu sarunu un arhonta vai priekšsēža pavēļu vadītu sarunu. Ir tāds civilizācijas ideāls, kura paraugs ir labs seminārs vai saruna pie vakariņu galda: katrs cilvēks dod otram no sevis labāko, neviens nepiesavinās vie nepārņem tēmu, un labas manieres nodrošina, ka kopības labad vajadzīgā brīdī katrs piekāpjas, lai saruna varētu turpināt savu neparedzamo gaitu. Tomēr šāda saruna ir sastopama reti, un ir diezgan skaidrs, ka tā var notikt tikai starp noteikta veida cilvēkiem – tādiem, kuri ir apguvuši sociālās saziņas kārtulas un kuri neraujas pēc varas, taču ir arī pietiekami labsirdīgi, lai dotu no sevis labāko.”
Skrūtons tālāk norāda mūsdienu cilvēka vajadzību pēc darba, kas cilvēkam neatņem enerģiju, bet gluži pretēji , sniedz enerģiju lai brīvajā laikā cilvēks arī atbrīvoties no darba nastas caur sarunu. Viņš turpina tekstā: “Cilvēkiem ir tikai ierobežots enerģijas daudzums, pieklājība prasa saņemšanos, un cits cita sabiedrībā viņi, lai gan bauda kompāniju, ne vienmēr izceļas ar priekšzinīgu uzvedību. Daudziem darbs prasa tiešu saskarsmi ar cilvēkiem, tādējādi noplicinot resursus, ko varētu atvēlēt vaļas stundām. Ilgstošāka saziņa vairumam ir tieši darbavietā. Tāpēc tieši darbavietā jāīstenojas piepildītas un jēgpilnas dzīves iespējām. Tātad, lai politiskās kārtības modelis gūtu atbalstu, īpašajiem tikumiem, kurus veicina saruna, jāatvēl vieta arī cilvēku darbavietā.” Saruna pēc Skrūtona domām nav tikai pieklājības vai darījumu akts, bet gan laiks starp cilvēkiem, kad viņi var atpūsties un izbaudīt sarunas gaitu.
Sociālais nogurums mazina kvalitatīvas sarunas iespējamību starp cilvēkiem. Skrūtona izpratnē labas sarunas vērtība nav tikai svētku rotājums vai retums, bet gan vienmēr potenciāli klātesoša cilvēku kopdzīves sastāvdaļa. Un, tā kā darbs aizņem lielāko daļu ikdienas, tad par sarunas kvalitāti jādomā arī darba vidē. Tā ir iespējams uzturēt stabilu politisko un sociālo kārtību, jo sarunas kultūra nedrīkst būt epizodiska – tai jādzīvo ikdienā.“Saruna varbūt gan kā darbs, gan arī kā spēle. Abas sarunas veidi ir brīvības izpausmes, abi vairo mieru un pieķeršanos, abiem piemīt iekšējā vērtība. Pirmā veida saruna nepastāv bez kopīga mērķa, savukārt otrai nav cita mērķa kā tikai pati saruna.”
Kā jau Skrūtons uzsvēra, ka saruna ir pašvērtīga, un ja tā ir pašvērtīga, tad sarunas biedriem šī saruna jāizbauda kā mākslas veids, cienot pašu sarunas darbību. Tā veidotos arī draudzība starp cilvēkiem. Taču arī draudzībai ir dažādi veidi. Skrūtons balstoties uz Aristoteļa trīs draudzības veidiem: noderības, baudījuma un tikumisko draudzību, kas balsta arī sarunas iedalījumu. “Pastāv noderīga saruna, kurā tiek veikts kopīgs uzdevums, ir baudpilna saruna, kas pieder pie atpūtas, un ir tikumiskā saruna, kas veido saikni starp cilvēkiem, kuri apbrīno un lolo to labo, ko atrod viens otrā.
Pēc Skrūtona vārdiem saruna, kas balsta pilsonisko atbildību ir saruna, kura ir brīva biedrošanās un augstvērtīga tikai tad, ja tā ir arī vērtību avots, proti, tā ir vērsta uz piepildījumu, nevis tikai noderīgumu vai izklaidi. “Konservatīvisms ir mēģinājums apliecināt šo disciplīnu un brīvās biedrošanās telpā būvēt paliekošu vērtību valstību.” Citiem vārdiem sakot, šāda disciplīna un sarunas metode kā vērtība – veido sabiedrību, kur cilvēki dabiski izveido kopienas, draudzības, kontaktus, klubiņus un sarunu vakarus. Tieši šajās mazajās kopībās nostiprinās tradīcijas un paliekošas vērtības, kas nav atkarīgas no modes kaprīzēm, bet ir noturīgas un ilglaicīgas.
Mūsdienās pēc Skrūtona domām “pilsoņiem neprasa neko vairāk kā darījuma sarunas un tā noteikumus, kad vecos uzskatus par nacionālo piederību un patriotisko pienākumu aizstājusi nosacījumos balstīta lojalitāte apmaiņā pret materiāliem labumiem. Ja labumi nav gana labi, pilsonis tos meklēs citur, klīstot pa pasauli izdevīgāka darījuma meklējumos.” Pēc viņa domām šāda prakse Rietumu sabiedrībā aizstāj pēcnācēju radīšanu ar preču patēriņu, kas ir īsta cilvēciskās drāmas virsotne. Dzīva cilvēka satikšana un saruna ar viņu vairs netiek novērtēta – tās vietā dominē mantu apmaiņa un to patēriņš.
Pēc īsa Skrūtona sarunas metodes apraksta un mūsdienu situācijas kontekstā rodas vairāki jautājumi. Pirmkārt – vai šodien vispār ir iespējams uzturēt baudpilnu, dzīvu sarunu sociālo tīklu laikmetā, kad mūsu pasīvā komunicēšana vienā līdz septiņās aplikācijās telefonā tikai vairo sociālo nogurumu? Manuprāt, nav iespējams, jo arī pēc sociālo tīklu patēriņa cilvēkam jāpavada kāds laiks klusumā pirms viņš varētu sarunāties baudpilni. Mans ieteikums mūsdienu cilvēkam – apzinātāk pašiem bremzēt savu sociālo tīklu patēriņu un biežāk iziet ārā – kaut vai, atbalstot mazos kafejnīcas uzņēmējus, kad pie kafijas vai tējas tases tiek izrunāta jūsu draugu aktualitāte, nevis noskatīti viņu īsie ikdienas video un izlasītas viņu atziņas sociālos tīklos.
Otrkārt – ja grāmatu lasīšana kļūst par retu parādību, kā lai vispār uztur kvalitatīvu sarunu? Kas šodien aizstāj apziņas paplašināšanos, ja klasiskās literatūras vietā cilvēki patērē viedokļu drupačas un čīkstēšanas frāzes sociālajos tīklos? Šis jautājums ietver cita līmēņa sarunu, kad cilvēks piepūlas izzināt pasauli caur mākslas acīm un tādā veidā ir tilts starp vairāku pasauļu iespējamību un tās nodošanu caur sarunu tās dalībniekiem. Nav daudz jādomā, lai saprastu, ka, ja baumu sarunas sagādā baudu, tad tā ir zīme par sava rakstura zemo statusu.
Mūsdienās drosme sarunāties ir jāuzsver īpaši spilgti. Covid laiks parādīja īpatnēju tendenci – saruna caur ierīcēm daudziem šķiet patīkamāka nekā dzīva saruna klātienē. Dzīva saruna prasa augstāku mentālo kapacitāti: mēs sākam sevi analizēt, jūtam neērtību šīs analīzes dēļ un citreiz pat kaunu, ja mums nepiekrīt vai ja kļūdāmies. Domāju, ka sociālā trauksme un vientulība mazinātos, ja tiktu kopts drosmes tikums un apziņas paplašināšana caur kvalitatīvu sarunu, ko var panākt lasot grāmatas, kas laika gaitā pierādījušas savu vērtību, nevis aprobežojoties ar mirkļa un algoritmu diktētu saturu.