Intervija ar Austru Reinis

Manas paaudzes laikā, tā ir baby boomer paaudze, bija ļoti daudz mācītāju, un bija daudz vietu Amerikā un Vācijā, kur praktiski neiespējami dabūt mācītāja vietu, ja tu nebiji vietējais un nebiji audzis un izglītots vietējā sistēmā, tagad ir situācija, ka izmisīgi meklē mācītājus, Vācijā un arī Amerikā ir reģioni, kur izmisīgi meklē mācītājus.

Cita situācija ir Āfrikā, kur kristiešu un dievlūdzēju skaits pieaug ļoti skaidri un strauji. Autors Filips  Jenkins savā grāmatā, kas rakstīta pirms apmēram 15 gadiem, apraksta šo parādību: Rietumos arvien mazāk cilvēku iet uz baznīcu, bet globālajos dienvidos, īpaši Āfrikā, kristietība strauji aug. Taču svarīgi ir tas, ka kristietībā jau ir izveidojušies ļoti dažādi virzieni. Īpaši protestantisms ir atvērts tam, ka rodas jaunas kustības un novirzieni. Āfrikā ir izveidojušās kristietības formas, kurās jūtama ļoti spēcīga vietējo tradicionālo reliģiju ietekme –  to, ko eiropieši agrāk sauktu par “pagānisko” reliģisko mantojumu. Tieši šīs kustības bieži ir tās, kas aug visstraujāk un attīstās ļoti dinamiski.

Vēl viena atšķirība starp dienvidu un ziemeļu kristietību ir sociālā konservatīvisma pakāpe, dienvidu kristietībā bieži tiek uzsvērta tradicionālā lomas sadale ģimenē, vīrietis kā ģimenes galva un tamlīdzīgi,

Dienvidu Amerikā un Āzijā populāra ir harizmātiskā kristietība, kas sola, ka, ja tu klausīsies Dievam un savai draudzei, materiāli tev ies labi, šī kustība ir plaši izplatīta, tradicionālie kristieši, piemēram, luterāņi un katoļi, uzskata, ka Jēzus nesolīja materiālu labklājību sekotājiem un šāds virziens ir ķecerīga mācība, tomēr šādi virzieni ir populāri un spēcīgi.

No tavām personīgajām zināšanām bez kristietības, vai ir kāda vēl cita reliģija, kura tevi uzrunā? 

 Jā, kad es biju profesore Misūri (Missouri State University, Springfield), man bija jāmāca kurss ‘Introduction to Religion’, un vienā kursa daļā bija nepieciešams apskatīt piecas lielās reliģijas ar vienu vai divām lekcijām katrā, sāku ar hinduisma pamatiem, tad budisms, jūdaisms, kristietība un islāms, man bija pienākums mācīt objektīvi, es nedrīkstēju teikt, ka esmu kristiete un tad pasniegt hinduismu no kristīgās perspektīvas, mācīju tā, lai, ja students pats ir hindu, viņš sapratīs, par ko runāju un varēs piekrist.

Šis pienākums mācīt objektīvi man iemācīja respektēt katru reliģiju un saredzēt labo katrā no tām, no visām reliģijām es vislielāko dzīves gudrību atradu budismā, tradicionāli budisms nepielūdza dievus, sākotnējais budisms koncentrējas uz cilvēka būtības attīstīšanu un ētisku mācību, budisma pamatmācība saka, ka dzīve ir ciešanas un ciešanas nāk no iekāres, samazinot iekāri, samazinās ciešanas, budisms māca ceļu, kā mazināt iekāri, tur ir liela gudrība, un tas saskan ar kristietības ētisko mācību.

Bauslis, tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu un mantu, laulības pārkāpšana un zagt ir saistīti ar iekāri, līdz ar to budisma ētiskā bāze ir līdzīga kristietībai.

Ir tādas budisma statujas, kur Buda sēž un meditē ar slēgtām acīm. Statuja pati par sevi māca savaldību – savaldi savas acis, dzirdi, runu un ķermeni.

Kādas izmaiņas garīgumā ir mūsdienās no piemēram 15.gs. garīguma, kādas šīs prakses būtu?  Vai ir atšķirība starp katolisko un luterisko garīgumu?

[…] Kad Rietumeiropā dominēja katolicisms, un tas bija attīstījies tādā virzienā, ka reliģija izteikti uzsvēra cilvēka grēcīgumu. Katolicisms mācīja, ka grēcīgs cilvēks ir nolēmts ellei, un, ja tu negribi nonākt ellē, tad tev ir vajadzīga baznīca. Tev ir vajadzīga piedošana, un ļoti liela daļa no garīguma bija centrēta tieši uz šīs piedošanas iegūšanu.

 Kā iegūt piedošanu? Tas notika tā, ka cilvēks vismaz reizi gadā izsūdzēji savus grēkus priesterim. Radās pat īpašas rokasgrāmatas, kas palīdzēja cilvēkiem, kuri prata un atgādināja kādi grēki vispār ir iespējami. Tajās tika uzskaitīts viss, ar ko cilvēks varētu būt grēkojis, piemēram, ar acīm, ausīm, rokām vai ar muti.

Tātad cilvēks gatavojās grēksūdzei, tā bija viena būtiska garīgās dzīves prakse. Tad tu devies pie priestera, izsūdzēji savus grēkus, un tā bija katoļu mācība toreiz. Oficiāli tā ir arī šodien, tikai, manuprāt, mūsdienās uzsvari ir kļuvuši maigāki un šī grēcīguma tēma vairs netiek tik asi izcelta.

Toreiz tas notika tā, ka tu izsūdzēji grēkus priesterim, un priesteris Dieva vietā pasludināja, ka Dievs tev ir piedevis. Taču ar to viss vēl nebeidzās, jo cilvēkam bija jāizlīgst arī pasaules priekšā. Pastāvēja tāds kā atjaunojošā taisnīguma princips (restorative justice principle), ka tev bija jādara kaut kas, lai atpirktu savu sodu. Dievs tev piedeva, un tu vairs nebiji nolemts ellei, bet tev vēl bija jāizpērk sods par saviem grēkiem.

Šī atpirkšana izpaudās visdažādākajos veidos. Slavenākais un pazīstamākais piemērs bija indulģences. Tu ziedoji baznīcai, un pretī saņēmi rakstu, kurā bija norādīts, ka tev ir piedoti tik un tik daudz gadi šķīstītavā. 

Pastāvēja arī baznīcas mācība, ka pēc nāves tikai svētie uzreiz nonāk debesīs, bet parastie cilvēki nonāk šķīstītavā uz noteiktu laiku, uz dienām vai gadiem, atkarībā no cilvēka grēkiem. Šķīstītava tika uztverta kā sāpīga vieta, tāpēc cilvēki centās darīt visu iespējamo, lai saīsinātu tur pavadāmo laiku.

Baznīca piedāvāja dažādus veidus, kā to panākt. Viens veids bija ziedot baznīcai un saņemt indulģenci. Tieši pret šo praksi Mārtiņš Luters protestēja. Taču bija arī citi ceļi, piemēram, tev varēja uzdot noteiktas lūgšanas, noskaitīt tik un tik reizes Ave Maria, vai arī tu varēji ziedot nabagiem.

Tātad cilvēks vai nu lūdza, vai ziedoja, vai darīja citus darbus, lai izpirktu sodu un mazinātu laiku šķīstītavā. [..]

Ja tu biji tiešām smagi nogrēkojies, piemēram, nogalinājis kādu cilvēku un ja tu biji vīrietis, tu varēji doties krusta karā. Un, ja atgriezies dzīvs, tad tika pasludināts, ka visi grēki  tev ir piedoti, pie nosacījuma, ka pāvests tajā brīdī bija noteicis, ka tā būs.

Baznīca piedāvāja visdažādākos veidus, kā mazināt šo sāpīgo laiku šķīstītavā, un viduslaiku garīgums lielā mērā bija centrēts tieši uz to, kā cilvēks var sagatavoties nāvei un kā viņš var nodrošināt sev piedošanu un pestīšanu. Pret šo sistēmu protestēja Mārtiņš Luters. Un tas sasaucas ar vienu no taviem jautājumiem par atšķirību starp katolisko un luterisko garīgumu.

Ja katoliskajā garīgumā uzsvars tika likts uz cilvēka grēcīgumu un uz to, ka baznīca piedāvā konkrētus veidus, kā tikt vaļā no grēkiem un to sekām, tad luteriskajā garīgumā uzsvars pāriet uz žēlīgo Dievu.

Luteriskajā tradīcijā mācītāja pienākums ir gandrīz vai pārliecināt cilvēku par Dieva žēlastību, mudināt viņu atgriezties no saviem grēkiem, izlūgt Dieva piedošanu un tad veltīt visu savu dzīvi un pūles sava tuvākā cilvēka labā.

 Tātad nevis dot baznīcai ziedojumu priekš jauna jumtu, bet gan, ja tavam kaimiņam vajag palīdzību māju uzcelt, tad palīdz viņam uzcelt māju, ja tavai kaimiņienei vajag palīdzību pieskatīt bērnus, tad pieskati viņas bērnus.

Arī ģimenē tu kalpo savam līdzcilvēkam. Man pašai nav bērnu, bet viens no maniem mīļākajiem Mārtiņa Lutera pamudinājumiem ir doma, ka sieviete, kas savam bērnam maina autiņus, kalpo savam tuvākajam cilvēkam. Viņa dara darbu, kas ir svētīga kalpošana Dievam. Pat bērna autiņu maiņa ir kalpošana.

Tātad viss, ko tu dari par labu savam tuvākajam, savam kaimiņam, ir tā kalpošana, ko Dievs grib. Tā ir viena no galvenajām atšķirībām starp luterisko un katolisko garīgumu, vismaz toreiz, 16. gadsimta garīgumā.

Pagājušajā gadā, saistībā ar to, ka rakstīju kursa darbu par Augustīnu, es pirmo reizi aizgāju uz katehēzēm katoļu baznīcā. Mana krustmāte ir ļoti ticīga katole, tāpēc es devos uz viņas draudzi. Es tur otrdienā sēdēju un mēģināju saprast, kas ir garīgums par kuru rakstīja Augustīns un kā tas darbojas. Sākumā viss šķita pieņemami  līdz pašām beigām, un tieši tas man likās mazliet dīvaini. Tur bija arī Rīgas diacēzes arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Vakarā beigās, vienā brīdī, viņš sāka lūgt par citiem, tai skaitā par vienu sievieti. Mani pārsteidza tas, ka draudze bija uzzinājusi par šo sievieti un viņas rīcību, kas šai draudzei šķita nepareiza. Tad viņi lūdza, lai sieviete neveiktu šo izvēli un pārējiem bija aplī jāpiedalās arī ar lūgšanu. Tas bija saistīts ar aborta tēmu. Es zinu baznīcas nostāju, ka tā ir pret abortu, tomēr es nesaprotu, kā cilvēks var lūgt par cita cilvēka gribu un mēģināt ietekmēt viņas lēmumu. Manuprāt, tas ļoti ir pretrunā, kaut kādā nopietnā mērā,  ar katoļu garīguma ideju, ka cilvēks atsakās no sava ego, ka viņš ir kalpotājs un kalpo Dievam. Bet šajā situācijā rodas iespaids, ka cilvēks iedomājas, ka viņam ir vara un autoritāte ar savu lūgšanu ietekmēt cita cilvēka gribu. Man tas neiet kopā. Varbūt tu vari to komentēt?

 Jā, tu esi ļoti, ļoti pareizi to uzsvērusi. Es esmu tik daudzus gadus bijusi baznīcas vēsturniece, ka pārsvarā esmu mācījusi to, ko citi cilvēki ir teikuši. Savu personīgo viedokli esmu atstājusi malā, un es arī neesmu attīstījusi kādu īpaši izstrādātu savu teoloģiju.

Kāds varētu teikt, ka mana teoloģija ir ļoti vienkārša, pat nedaudz nepabeigta vai neizdomāta, bet, kā amerikāņi mēdz sacīt, tā ir mana pieeja.

Es teiktu tā, ka kristīgā ticība māca, un jau kopš seniem laikiem ir mācījusi, ka Jēzus ir reizē Dievs un reizē cilvēks. Bībelē ir rakstīts, ka Dieva vārds iemiesojās un piedzima Jēzū.

Tātad Jēzus ir Dieva vārds. Un tas nozīmē, ka Dieva vārds, kāds tas mums ir dots Bībelē, ir vienlaikus arī cilvēcisks un vienlaikus arī dievišķs.

Tāpēc ir ļoti grūti skaidri atšķirt, kas Bībelē ir cilvēcisks un kas ir dievišķs. Arī cilvēki, kas sludina Dieva vārdu, un pat katrs cilvēks kopumā, kaut kādā ziņā ir reizē dievišķs un reizē cilvēcisks.

Lieta ir tāda, ka šo robežu ir ļoti grūti atšķirt. Baznīcas vadītāji un kristīgi cilvēki, tieši tāpēc, ka viņi ir cilvēki, ir ierobežoti savā saprašanā. Mēs katrs esam ierobežoti savā izpratnē. Tāpēc cilvēki bieži kļūdās. Un cilvēkos ir vēl viena iekšēja lieta, par ko runā arī budisms, tā ir iekāre. Un viena no šīm iekārēm ir vēlēšanās valdīt pār citiem cilvēkiem un kontrolēt situācijas. To var ļoti bieži redzēt arī baznīcās, šo tieksmi valdīt un kontrolēt citus cilvēkus. Kad baznīca to apzinās, tā var cilvēkiem ļoti palīdzēt.Bet, ja baznīca ar šo varas tieksmi aizraujas, tad baznīca var kļūt ļoti, ļoti ļauna.

Un viens no šiem jautājumiem ir abortu jautājums. Te ir jāatzīst, ka pamatā konservatīviem kristiešiem, gan katoļiem, gan tādiem protestantiem, ir sava taisnība, jo aborts vismaz potenciāli ir cilvēka dzīvības pārtraukšana. Tas tā ir.

Taču, no otras puses, var būt situācijas, kur bērna laišana pasaulē nozīmētu to, ka viņa dzīve būs tikai sāpes un mocības. Tad tas būtu ļoti, ļoti liels nežēlības akts. Tāpēc šādās situācijās ir jāizvēlas. Praktiski tas nozīmē, ka sievietei pašai ir jāizšķiras, vai viņa veiks abortu, vai arī nesīs bērnu pasaulē, zinot, ka bērna dzīve, vai tās būtu tikai divas nedēļas, vai divpadsmit gadi, var būt pilna ar smagām ciešanām. Tā ir ļoti smaga izvēle, un es domāju, ka šai izvēlei ir jāpaliek sievietes rokās. Nevis sabiedrībai ir jāuzspiež vienots risinājums, piemēram, pasakot, ka aborti ir aizliegti, un sievietei neatkarīgi no apstākļiem bērns obligāti ir jāiznēsā un jālaiž pasaulē. Tāpēc, kad es saku, ka sievietei ir jāizvēlas pašai, protams, citi cilvēki var teikt, ka man ir liberāli uzskati vai pat nekristīgi uzskati, un ka to nevar savienot ar kristietību. [..]

Pēc manām domām, tās tagad ir manas personīgās domas. Sievietēm vajag atļaut pašām izšķirties, un līdz ar to sabiedrībai ir jānodrošina šāda iespēja. Likumdošanai jābūt tādai, kas atzīst, ka tieši sieviete ir tā, kura izdara šo izvēli.

Par Bībeles interpretāciju es novēroju līdzību ar studenšu korporāciju vidi, kur lasa komānu, likumu un normu grāmatu. Dažas vietas tajā ir atvērtas interpretācijai, viens teiks, ka tā nevar darīt, cits teiks, ka var. Līdzīga situācija ir arī ar Bībeli. Man šķiet, ka galvenā problēma ir tā, ka cilvēki atsaucas uz Bībeli, paši to interpretē un pēc tam šo interpretāciju pielieto savā dzīvē. Tas bieži rada pretrunas attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piemēram, lasot Augustīna darbu par gribas brīvo izvēli, es redzu, ka viņš lieto vienu un to pašu vārdu “griba”, bet dažādās nozīmēs. Tas parāda, cik sarežģīta var būt teksta izpratne un interpretācija. Tāpēc man ir jautājums, kā vispār būtu pareizi interpretēt Bībeles tekstus. Pie reizes varbūt tu var izcelt kādu, es nezinu, problemātisku, populāru vietu, ko cilvēki bieži vien interpretē nepareizi vai kā būtu jāinterpretē vispār kopumā.

Tie ir divi jautājumi. Pirmais ir par Bībeles interpretāciju. Tev ir pilnīgi taisnība, ka cilvēks, kurš pieiet Bībelei, gan kristietis, gan nekristietis, bieži izmanto tos pašus kritērijus, kā, piemēram, cilvēks pieiet savas korporācijas komānām. Tas ir viens un tas pats process.To sauc par hermeneitiku, tas ir grieķu vārds, kas apzīmē tekstu interpretācijas mākslu un principus. Man pašai doktorantūrā bija tāds atklājums, ka es sapratu, ka visa kristietība patiesībā ir viena liela Bībeles interpretācija. Katra paaudze pieiet Svētajiem Rakstiem no jauna un uzdod tiem jaunus jautājumus. [..]

Tas, ko Baznīca pierakstīja un nolēma, stabilizēja arī izpratni par Trīsvienību kā kristīgās ticības pamatu. Pareizticīgajiem tas ir centrālais pamats, un viņu ticības izpratne šajā ziņā īpaši nav mainījusies. Viņi uzskata, ka ir vistuvāk oriģinālajai kristietībai un sākumiem. Taču īstenībā kristietības sākums ir pats Jēzus, un Jēzus pats nemācīja Trīsvienības doktrīnu. Tātad arī šeit jau ir notikusi attīstība. Tālāk šo mācību attīstīja Katoļu Baznīca. Tā, starp citu, izveidoja arī mācību par šķīstītavu un par veidiem, kā cilvēks var mazināt savu laiku šķīstītavā. Tā ir daļa no Baznīcas tradīcijas. Ir katoļu teologi, kas saka, ka Baznīca nekad nav mainījusies un vienmēr ir mācījusi to pašu, ko māca šodien. Tomēr vēsturnieki uzsver, ka Baznīcas mācība ir mainījusies un attīstījusies. Piemēram, šķīstītavas ideja parādījās jau agrīni, ap 4.–7. gadsimtu, bet kā pilnībā formulēta Baznīcas mācība tā nostiprinājās tikai vēlāk. Un tad nāk lielās kustības, piemēram, reformācija. Luters teica, ka Katoļu Baznīca ir mūsu Baznīca, tikai tā ir novirzījusies šķībi un ir nepieciešama atgriešanās pie sākotnējās ticības būtības.

Tieši šeit ir runa par grēka izpratni, un tāpēc, pēc Lutera domām, šī grēka izpratne bija jāpārskata. Tas bija viņa priekšlikums, mums atkal jāatklāj žēlīgais Dievs. Kristīgās ticības pamats ir Bībele. Luteram Bībele ir galvenais pamats, un luterāņiem par pamatu kalpo arī ticības apliecības, tas, kā luteriskā izpratne tika formulēta 16. gadsimtā. Piemēram, kad luterāņi aizstāvēja savu mācību ķeizara Kārļa Piektā priekšā, viņi uzrakstīja tā saukto Augsburgas konfesiju. Augsburgas konfesija ir kristīgās ticības kopsavilkums tā, kā luterāņi to saprot. Luterāņi atsaucas uz Bībeli, bet par mērauklu izmanto arī šīs sākotnējās ticības apliecības, īpaši Augsburgas konfesiju. Luterāņi var būt gan konservatīvi, gan liberāli. Liberālie luterāņi ir atvērti sabiedrībai un tās attīstībai. Tāpēc viņi uzdod jautājumus, kā, ņemot vērā Bībeli, ticības apliecības un Augsburgas konfesiju, domāt par mūsdienu smagajiem jautājumiem, piemēram, abortiem, eitanāziju, ekoloģiju un citām ētiskām problēmām.

Runājot par Bībeles interpretāciju un par to, kā saprast oriģinālos tekstus, liberālie protestanti šajā ziņā bieži ir vienisprātis ar katoļiem. Patiesībā katoļi šeit var būt ļoti, ļoti liberāli, jo katoļu tradīcijā ir izcili Vecās un Jaunās Derības pētnieki. Arī luterāņiem ir ļoti labi zinātnieki, kas pēta Veco un Jauno Derību, un bieži šie pētnieki strādā kopā, mēģinot izprast senos tekstus un to sākotnējo nozīmi. Tātad liberālie katoļi un liberālie protestanti šajā akadēmiskajā pieejā bieži ir tuvi. Savukārt konservatīvāki katoļi un konservatīvāki luterāņi bieži nespēj sadzīvot ar šādu liberālu pieeju, un starp šīm grupām rodas spriedze.

 Bībeles interpretācijā pastāv lielas atšķirības. Varētu teikt, ka liberālie katoļi un liberālie protestanti Bībeli uztver kā cilvēku sastādītu dokumentu. Taču, ja viņi ir kristieši, tad viņi vienlaikus uzskata, ka kaut kādā veidā tajā ir bijusi arī Dieva vadība, tikai to nav iespējams pierādīt. Tāpēc viņi strādā ar Bībeles tekstiem, piemēram, ar Jauno Derību, kā ar vēsturisku dokumentu, ko ir sarakstījuši cilvēki. Tādā veidā viņi arī veic savu pētniecību un interpretāciju. Savukārt konservatīvajiem ir robežas. Konservatīvajā pieejā uzskats par dievišķo vadību ir daudz spēcīgāks un izteiktāks. Taču, pēc manām domām, nav vienmēr skaidrs, kā tieši konservatīvie saprot šo dievišķo vadību, kur tieši tekstā tā parādās un kā to var noteikt.

Tas īsumā par Bībeles interpretāciju.

Un tavs nākamais jautājums bija par… par ko tieši tas bija?

Mans otrs jautājums bija šāds: vai tev uzreiz ienāk prātā kāda populāra, labi zināma vieta Bībelē, ko cilvēki ļoti bieži interpretē atšķirīgi? Varbūt ir kāds spilgts piemērs, kur redzams, cik dažādi vienu un to pašu tekstu var saprast.

Viens no piemēriem, ko var minēt, ir jautājums par sieviešu ordināciju un sievietes vietu baznīcā. Ir tāda Rakstu vieta, kas gandrīz identiski parādās gan Pāvila vēstulē efeziešiem, gan Pāvila vēstulē kolosiešiem. Tur ir uzskaitīts, ka bērniem ir jāklausa vecākiem, sievām ir jāklausa vīriem, un vergiem ir jāklausa kungiem. Jaunās Derības tapšanas laikā pastāvēja Romas impērija, kur verdzība bija normāla sabiedrības sastāvdaļa. Kristīgā ticība tajā laikā arī mācīja, ka vergiem ir jāklausa saviem kungiem. Bībeles pētnieki, kuri ir lasījuši arī klasiskos Romas un Grieķu autorus, ir konstatējuši, ka šāda domāšana nav unikāla tikai kristietībai. Mēs atrodam ļoti līdzīgas idejas arī pie Aristoteļa. Atkal mēs nonākam pie jautājuma par cilvēcisko un dievišķo Bībelē. Bībele ir vienlaikus cilvēciska un dievišķa, un robežu starp abiem ir ļoti grūti skaidri izprast. Aristotelis arī rakstīja līdzīgi: bērniem jāklausa vecākiem, sievām jāklausa vīriem, un vergiem jāklausa kungiem.

Līdz ar to, ja mums tas pats ir gan pie Aristoteļa, gan Bībelē, tad rodas jautājums: vai tas ir dievišķs likums uz visiem laikiem, vai arī tā ir konkrētā laikmeta cilvēku tradīcija? Agrīnie kristieši, kas sarakstīja šīs vēstules, dzīvoja Romas impērijas apstākļos, un viņi zināmā mērā pielāgojās šīs sabiedrības kārtībai. Liberāli kristieši, pēc manas pieredzes, to arī uzsver. Viņi saka, ka šie teksti atspoguļo Romas laika paražas, un laiki ir mainījušies. Ir pagājuši vairāk nekā 2000 gadi kopš Aristotelis rakstīja šos vārdus, un mēs varam domāt citādi. Sabiedrība ir attīstījusies, ir mainījušies apstākļi. Senajos laikos sievietei vienai pašai bija ļoti grūti izdzīvot. Izņēmumi bija, piemēram, atraitnes, kas mantoja vīra darbnīcu vai uzņēmumu. Bībelē pat ir piemērs ar atraitni -Lidiju, kura turpināja darbnīcu, kas ražoja dārgo purpura krāsu no gliemežvākiem.

Viņa turpināja sava vīra uzņēmumu. Droši vien viņai bija arī cilvēki, kas palīdzēja un strādāja kopā ar viņu. Tātad pastāvēja sievietes vieninieces, piemēram, atraitnes, kas nodarbojās ar biznesu un spēja sevi uzturēt. Tomēr parastai sievietei tajā laikā nebija publisku skolu un iespēju iegūt izglītību, lai viņa varētu, piemēram, strādāt par skolotāju vai kādā citā profesijā. [..] Sievietēm tajā laikā bija jāintegrējas sabiedrībā caur ģimeni, lai viņām vispār būtu iztika. Tā bija daļa no šīs ētikas un sociālās kārtības, kur katram cilvēkam bija sava vieta sabiedrībā un kur katram bija jābūt kaut kādā veidā aprūpētam, taču laiki ir mainījušies [..] 

Mūsdienās mums ir daudz dažādu profesiju, kādas tajos laikos nepastāvēja, un sievietes tās var lieliski pildīt. Ja sievietes strādā šajās profesijās, viņas var sevi uzturēt patstāvīgi. Tad rodas jautājums: kā mums tagad kā kristiešiem saprast domu, ka sievām ir jāklausa saviem vīriem, ja realitātē sievas nereti pelna vairāk nekā vīri, dažreiz ir arī izglītotākas vai gudrākas, un ģimenes dzīve balstās uz savstarpēju sadarbību? Tāpēc ir jādomā, kā šo mācību saprast mūsdienu apstākļos. Ir cilvēki, īpaši liberālie kristieši, kas māca, ka attiecībās ir jāklausa vienam otram. Tas nozīmē, ka katrā jautājumā ir jāvienojas, reizēm dara tā, kā saka viens, reizēm tā, kā saka otrs.

Savukārt konservatīvi cilvēki uzskata, ka šī Jaunajā Derībā divās vietās atrodamā mācība ir dievišķa, uz visiem laikiem noteikta. Viņi saka, ka sievietēm vienmēr būs jāklausa saviem vīriem, tā tas vienkārši ir, un tā jābūt arī Latvijā 21. gadsimtā 20tajos gados.

Tas aiziet vēl tālāk, līdz secinājumam, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas un ieņemt garīgus amatus. Tas viss izriet no tā, kā tiek saprasta Bībele. Par sievietēm baznīcā ir arī vieta, man šķiet, Pāvila vēstulē korintiešiem, kur ir teikts, ka sievām draudzē ir jāklusē, un, ja viņām ir jautājumi, tad tie jāuzdod mājās saviem vīriem. Liberālie kristieši uz to atbild: labi, tas bija rakstīts konkrētajam laikam un konkrētajiem apstākļiem. Šodien daudzas sievietes nav precējušās, viņām nav vīra, kam mājās jautāt, tad kur lai viņas jautā? Un, ja sievietes spēj vadīt uzņēmumus, pieņemt atbildīgus lēmumus un dot padomu sabiedrībā, kāpēc viņas nevarētu dot savu padomu arī draudzē? Kāpēc viņas nevarētu būt draudzes vadītājas, sapulču vadītājas vai mācītājas? Konservatīvie savukārt saka: šis teksts ir dievišķs, tas ir noteikts uz visiem laikiem. Sievietēm draudzē ir jāklusē, un tāpēc viņas nevar būt ne draudzes priekšnieces, ne mācītājas. Vienkārši nevar, jo Dievs to esot aizliedzis. Tādā veidā Bībeles interpretācija tieši ietekmē baznīcas mācību un arī baznīcas praksi.

Kādas ir tavas domas par sieviešu vietu baznīcā un par ordināciju? Un vēl es gribēju jautāt: kā ir sanācis, varbūt tu zini vēsturiski, ka Latvijā ir izveidojusies viena no viskonservatīvākajām luterāņu baznīcām?

Jā, tas viss sākās kopš 90. gadiem. Padomju laikos tas tā nebija. Padomju laikā teoloģiskā izglītība bija aizliegta, ja nemaldos, visās trīs Baltijas valstīs. Valsts ļoti ierobežoja baznīcas darbību. It kā uz āru tika rādīts, ka baznīca ir brīva, jo dievkalpojumi drīkstēja notikt. Tas nozīmē, ka mācītājs drīkstēja vadīt dievkalpojumus un drīkstēja apbedīt cilvēkus. Taču bērni nedrīkstēja nākt uz dievkalpojumiem, lai jaunā paaudze neko neiemācītos par kristīgo ticību. Svētdienas skolas arī nedrīkstēja pastāvēt, līdz ar to ļoti samazinājās cilvēku skaits, kas vispār kaut ko zināja par baznīcu, jo baznīcas dzīve bija ārkārtīgi ierobežota. Tāpēc postpadomju sabiedrībā ir daudz lielāks atticības līmenis un lielāks atsvešinājums no baznīcas nekā Rietumeiropā vai Amerikā. Tas ir viens no iemesliem, jo bērniem bija aizliegts apmeklēt dievkalpojumus, svētdienas skolu nebija, un teoloģiskā izglītība nepastāvēja.

Lietas sāka pamazām mīkstināties 80. gados.  un 80. gadu beigās teoloģiskās fakultātes vēl nebija, un vecākie mācītāji sasauca jauniešus, kuriem bija interese, un viņus apmācīja. Viņiem mācīja Bībeles pamatus, kristīgās teoloģijas pamatus, mācīja, kā vadīt dievkalpojumus, un pēc tam sūtīja kalpot. To, man liekas, sauca par teoloģijas semināriem. Bijušais arhibīskaps Jānis Vanags, kuru ievēlēja 1993. gadā, ir šādas izglītības produkts. Viņam nav teoloģijas fakultātes grāda, viņš ir šīs vienkāršās pamata izglītības rezultāts.

Šajā apmācībā izveidojās tāds jaunu vīriešu pulciņš. Tur bija arī sievietes, kas mācījās, piemēram, Vaira Bitēna, kura bija viena no pirmajām ordinētajām mācītājām. Tajā laikā baznīcai ļoti sāka pietrūkt mācītāju. Tāpēc baznīca un bīskaps pieņēma lēmumu, ka ordinēs arī sievietes. 1975.g. tika ordinētas pirmās trīs sievietes Vairu Bitēnu, Bertu Strožu un Helēnu Valpēteri. Pēc tam sekoja vēl vairākas ordinācijas. [..]

Un tad tika ievēlēts šis arhibīskaps, kurš pats bija daļa no šī pulciņa, kam bija minimāla teoloģiskā izglītība, bet ļoti, ļoti konservatīva nostāja. Daļa no šīs izglītības bija tieši konservatīvais skatījums. Tas bija arī zināmā mērā kā reakcija pret padomju ideoloģiju. Padomju vara mācīja, ka vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, bet praksē tas bieži nozīmēja, ka abi bija vienlīdzīgi pakļauti sistēmai, kā vergi tai varai. Šie kristieši teica: nē, mums ir jāatgriežas pie kristīgās mācības, kur galvenais ir mīlēt vienam otru. Un viņi uzsvēra arī to, ka Bībelē ir rakstīts, ka sievām jāklausa vīriem. Viņi arī atgādināja, ka brīvās Latvijas laikā un pirms tam Latvijā nebija sieviešu mācītāju, tāpēc, pēc viņu domām, pie šīs kārtības ir jāatgriežas. Tādā veidā, nostiprinoties arhibīskapa Vanaga vadībai, baznīcas struktūra kļuva arvien autoritārāka.

Sabiedrība ārpus baznīcas attīstījās demokrātiski, bet baznīca attīstījās pretējā virzienā. Diezgan drīz tika ieviests noteikums, ka mācītājiem ir jāpaklausa arhibīskapam. Ordinācijas dienā mācītāji zvērēja, ka apsola uzticīgi kalpot Dievam un draudzei, bet vienlaikus arī apsolīja paklausīt arhibīskapam. Tas tika interpretēts tā, ka tu nedrīksti runāt pretī arhibīskapam. Viss, ko arhibīskaps māca, tev arī ir jāatkārto un jāpieņem. Tad baznīca izveidoja arī atalgojuma struktūru, kur draudzes mācītājiem piemaksāja ļoti maz, bet lielāko daļu algas maksāja baznīca, ja tu runāji pretī arhibīskapam, tu riskēji zaudēt gan algu, gan savu amatu, tāpēc mācītāji izvēlējās klusēt un paklausīt. Turklāt daudziem mācītājiem bija ļoti neliela teoloģiskā izglītība. Tādā veidā baznīca izveidojās par autoritāru struktūru, kur valdīja paklausība, un šo paklausību zināmā mērā motivēja bailes un vēlēšanās izdzīvot.

Ar ko Latvijā atšķiras luterāņu draudze no luterāņu draudzēm pasaulē, piemēram, Amerikā un Vācijā? Vai visā pasaulē pastāv vienāda garīgā izpratne par garīgumu, ja mēs runājam tieši par luterāņu draudzi?

Tagad Latvijā ir divas luterāņu baznīcas. Ir arhibīskapa baznīca, tagad ar jauno arhibīskapu Rinaldu Grantu, kas arī ir ļoti konservatīvs.Paralēli ir izveidojusies arī otra baznīca, kas saucas Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē. To principā nodibināja trimdas mācītāji, kas atgriezās Latvijā, galvenais dibinātājs bija mācītājs Klāvs Bērziņš. [..]

Kad viņš aizgāja pensijā, viņš pārcēlās uz Latviju un nolēma nodibināt draudzi Rīgā. Tas notika laikā, kad arhibīskapa Vanaga vadībā Latvijas luteriskā baznīca kļuva arvien konservatīvāka un sievietēm tika ierādīta pakārtota vieta, tāpēc viņš gribēja mācīt tādu luterisko ticību un kristīgo dzīvesveidu, kā trimdas baznīcā bija pierasts. Viņš ieguva atļauju izmantot veco Svētās Ģertrūdes baznīcu, tur sākās dievkalpojumi, un kādu laiku tā bija diezgan liela draudze, galvenokārt no vecākās paaudzes. [..] Rezultātā izveidojās draudze, un ar laiku Latvijā radās vēl dažas citas. Tagad ir apmēram astoņas draudzes vai lūgšanu kopas, kas nav pakļautas arhibīskapam, bet pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai pasaulē.

Dievkalpojumu kārtība abās baznīcās zināmā mērā ir līdzīga, taču Latvijas arhibīskapa baznīca ir vairāk pārņēmusi elementus no katoļu tradīcijas. Savukārt baznīca pasaulē ir saglabājusi dievkalpojumu kārtību, kāda tā bija brīvvalsts un trimdas laikā, līdzīgu arī Vācijai.

Interesanti, ka arhibīskapa baznīcas dievkalpojumu stils dažreiz ir tuvāks amerikāņu luterāņiem, jo arī viņi 70.–80. gados meklēja liturģiskās saknes un pārņēma dažas katoļu tradīcijas.

Redzamā atšķirība ir dievkalpojumu formā, bet dziļākā atšķirība ir attieksmē pret Bībeles interpretāciju: konservatīvie uzsver paklausību baznīcas mācībai, bet liberālie vairāk ņem vērā akadēmisko teoloģiju un mēģina saprast, kā Bībele var palīdzēt dzīvot 21. gadsimtā.

Tagad ir mans mīļākais jautājums: kas ir īsts kristietis mūsdienās? Es atceros, ka, mācoties, manuprāt, par Nīči, viņš rakstīja, ka vēsturē ir bijis tikai viens īsts kristietis, un tas pats tika piesists krustā. Šī doma man šķiet ļoti trāpīga, jo tā liek aizdomāties par atšķirību starp kristietību kā ideālu un kristietību kā realitāti. Man pašai bija novērojums, kad biju Viļņā ciemos un iegāju baznīcā. Tajā dienā tur notika kristības. Baznīcā bija daudz ģimeņu, bērni bija baltās kleitās, viss izskatījās svinīgi. Turpetim mani pārsteidza tas, ka īpaši mammas šķita vairāk atnākušas nevis uz garīgu notikumu, bet drīzāk, lai parādītu sevi – cik skaisti var uzkrāsoties, cik izteiksmīgi sapucēties, kurai kleita ir greznāka vai apspīlētāka. To varēja ļoti skaidri novērot.

Sekojoši man rodas jautājums: kas ir īsts kristietis mūsdienās? Vai pietiek ar to, ka cilvēks vienkārši iet uz baznīcu un sevi sauc par kristieti? Vai tas ir tikai nosaukums, ko cilvēks sev uzliek kā etiķeti? Vai “labs cilvēks” un “īsts kristietis” vispār atšķiras, vai arī tās ir gandrīz vienas un tās pašas lietas?

Es domāju, ka katrs kristietis uz šo jautājumu atbildētu citādi. Man personīgi šķiet, ka svarīgākais ir atgriezties pie Kristus un pie Kristus mācības. Un Kristus mācības kodols faktiski ir tas pats pamats, kas jau pastāv ebreju ticībā, jūdaismā. 

Šis kodols ir mīlēt Dievu no visas sirds un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tas ir tāds mīlestības trīsstūris: mīlēt Dievu, mīlēt sevi pašu un mīlēt savu tuvāko. Un veidot savu dzīvi ap šo mīlestības bausli.

Man šķiet, ka jebkurš cilvēks, kurš dzīvo pēc tā, ir īsts kristietis. Mīlestība ietver arī iecietību – atteikšanos uzspiest citiem savu gribu vai savu teoloģiju. Tas nozīmē cieņu pret otru cilvēku.Katrs, kas mīl savu tuvāko, kas ir iecietīgs un sevi uzskata par kristieti, ir kristietis, bet es arī domāju, ka ir cilvēki, kuri savā dzīvesveidā praktiski neatšķiras no kristiešiem un arī dzīvo pēc šī mīlestības baušļa. [..] Man pašai ir bijusi saskare ar rabīnēm, kad dzīvoju Springfīldā. Ebreju kopienā bija viena rabīne, kas aizgāja pensijā, un pēc tam bija vēl viena sieviete kā draudzes vadītāja. No viņām es ļoti spēcīgi izjutu labestību un iecietību. Viņas sevi uzskatīja par ebrejietēm, bet es teiktu, ka viņas dzīvoja tā, kā, manuprāt, kristiešiem vajadzētu dzīvot.  Noteikti ir arī tādi paši musulmaņi vai latviešu dievturi, kas ir iecietīgi un ar mīlestību izturas pret otru cilvēku. Priekš manis tas ir īsts kristietis. Tā kā es pati esmu bijusi baznīcas vēsturniece, man šķiet, ka kristīgajiem mācītājiem, lai viņi nenovirzītos greizi un neieietu maldu ceļos, ir nepieciešama nopietna izglītība. Mācītājiem ir vajadzīgs ievads Svēto Rakstu pētniecībā, arī izpratne par to, kā mūsdienu zinātnieki pēta Bībeli. Ir nepieciešams arī ievads baznīcas vēsturē – kā raksti ir interpretēti dažādos laikmetos, kādi virzieni baznīcā ir pastāvējuši un ko tie ir mācījuši. Tas palīdz mācītājam orientēties un izvēlēties savu vietu kristīgajā tradīcijā. Ja cilvēks jūtas vairāk pareizticīgs, tad viņš var ordinēties pareizticīgajā baznīcā. Ja viņš jūtas vairāk kā katolis, viņš var iet pie katoļiem. Ja viņš jūtas kā baptists vai luterānis, tad viņš var kalpot šajās tradīcijās. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai kristīgais mācītājs apzinātos kristīgo tradīciju kopumā un atrastu savu vietu tajā. Mana vieta kristīgajā tradīcijā bija luteriskajā tradīcijā.

Un vēl kas nāk klāt pie kristīga cilvēka?

Kā jau es teicu, mīlestība pret tuvāko izpaužas arī kā kalpošana tuvākajam. Un kalpošana vienmēr būs konkrēta. Piemēram, tu vienojies par noteiktu laiku, kad pieskatīsi kaimiņa bērnu. Papildinot, kristīgā mācība var turpināties tikai tad, ja ir kristīgi mācītāji, kas to nodod tālāk nākamajām paaudzēm. Tādā veidā es uzskatu, ka neatkarīgi no tā, kuru baznīcu cilvēks izvēlas, kristīgam cilvēkam ir arī pienākums pret to kopību, kuru viņš vai viņa ir izvēlējies. [..]

Mans jautājums, vai labs cilvēks un īsts kristietis ar kaut ko atšķiras. Es to domāju filozofiskā nozīmē. Platons savos tekstos rakstīja par tikumisku cilvēku – taisnīgu, gudru, mērenu. Tie ir kardinālie tikumi, kurus vēlāk viduslaiku kristietība aktīvi aktualizēja. Vai kristietis, kurš iet uz baznīcu un patiesi piekopj kristīgu dzīvesveidu, ar kaut ko būtiski atšķiras no cilvēka, kurš iemieso, piemēram,  antīkās Grieķijas filozofu tikumus? Vai vispār ir nepieciešams nosaukums “kristietis”, lai cilvēks būtu patiesi labs? Jo pēc novērojumiem, autoritārākā baznīcas vidē Latvijā, rodas iespaids, ka tikai kristietis var būt labs cilvēks. Es to redzu arī publiskos izteikumos, piemēram, sociālajos tīklos, protams, izteikumi nāk no ‘nopietnām’ personām, kur tiek uzsvērts, ka ticība ir nepieciešama morālei. Taču man kā filozofijas studentei nešķiet, ka cilvēka kvalitāte automātiski ir atkarīga no tā, vai viņš sevi sauc par kristieti. Ja cilvēks lasa Platona “Valsti”, cenšas saprast taisnīgumu, godīgumu, dzīvo pēc tikumiem un apzināti tiecas uz labo un to iemieso, vai viņš būtiski atšķiras no kristieša, kurš dzīvo pēc baušļiem? Vai “labs cilvēks” Platonam un “īsts kristietis” kristietībā patiesībā nav ļoti tuvas idejas, tikai atšķirīgās valodās formulētas?

[..] šeit ir svarīgi piebilst, ka es galīgi neesmu filozofijas speciāliste. Platona darbus esmu lasījusi ļoti maz, gandrīz nemaz, man jāatzīstas. Taču es varu atbildēt no tā, ko esmu mācījusi kristietības vēsturē. Savā ziņā kristieši sākumā bija alternatīva kustība Grieķu un Romas sabiedrībai. Lai arī filozofija mācīja tikumus un gudrību, sabiedrība, ko kristieši piedzīvoja pirmajā gadsimtā, bija ļoti nežēlīga.

Piemēram, bērnus, kuri piedzima nevēlami, vienkārši izlika ārā, lai viņi nomirst. Dažādos citos veidos tā bija ļoti nežēlīga sabiedrība. Praktiski nebija sistēmas, kas rūpētos par atraitnēm un bāreņiem. Ja vispār pastāvēja kāda sociālā drošība, tad tā bija ģimene. Hierarhiska ģimene par savējiem rūpējās, bet, ja tu izkriti ārā un nepiederēji pie šādas ģimenes, tad tu paliki sabiedrības varā. Kristieši sākumā bija maza grupiņa. Daži bija bagāti, bet lielākā daļa bija nabadzīgi. Un tieši viņu vidū izveidojās savstarpējas rūpes vienam par otru. Ja ir kāda kristietības pazīme, ko vēsturiski var skaidri redzēt, tad tā ir rūpes par nabagiem un vājākajiem sabiedrībā. Tas bija antīkajā baznīcā, tas kļuva par kristīgās baznīcas pamatu, tas pārgāja katoļu tradīcijā, un agrīnajā protestantismā tas nonāca arī luterāņu baznīcas pamatos.

Šī rūpēšanās par dzīves pamestajiem, par sabiedrības pabērniem, par nelabvēlīgām ģimenēm un bērniem, kas tajās aug, ir kaut kas īpaši kristīgs. Man šķiet, ka tieši tas vēsturiski atšķīra kristiešus no antīkās pasaules. Tu minēji, ka Platons runā par taisnīgu cilvēku, bet tad rodas jautājums: taisnīgs pret kuru? Tur ir dziļāks slānis. Kā izskatās taisnīgums pret atraitni, kurai vairs nav vīra, kas viņu uztur? Kā izskatās taisnīgums pret trīsgadīgu bērnu, kuram abi vecāki ir miruši? Tātad tas, kas vēstures gaitā ir raksturīgs kristietībai, ir žēlastība un rūpes par tiem, kurus dzīve ir atstājusi novārtā. Un tieši tāpēc ir svarīgi zināt vēsturi, jo šodien mums ir daudzi kristieši, piemēram, Amerikā, kuri šo aspektu dažreiz aizmirst. 

Rietumeiropā šī kristīgā žēlastība pret dzīves bērniem ir iemiesojusies sociālajās struktūrās: ir slimnīcas, ko uztur valsts, ir pansionāti, skolas, bezdarbnieku pabalsti un tā tālāk.

Rietumeiropā šī attīstītā sociālā sistēma bieži tiek saistīta ar kristīgās ticības ietekmi. Cilvēki, kas zina vēsturi, teiktu, ka tieši tā kristietība ir veidojusi sabiedrību. Arī Vācijā un Latvijā tas ir redzams, lai gan cilvēki to ir aizmirsuši. Latvijā kopš 90. gadiem ir attīstījusies sociālā sistēma: ir bērnu tiesības un institūcijas, kas izskata nelabvēlīgu ģimeņu situācijas, rūpējas par bērnu aizsardzību un palīdz tiem, kas ir apdraudēti. Es teiktu, ka tas ir kristīgās ticības iespaids uz sabiedrību. Savukārt Amerikā es redzu arī citādu parādību: ir kristieši, kas ir politiski konservatīvi un kuri nostājas pret šāda veida žēlastību un sociālo atbildību pret dzīves pabērniem. Pat nesen bija kāds amerikāņu politiķis, kurš izteicās, ka kristīgā žēlastība mūsdienās vairs neesot piemērots jēdziens vai virziens, lai gan viņš sevi uzskatīja par kristieti. Tādējādi Amerikā ir baznīcas un kristieši, kas attālinās no šī žēlastības un rūpju virziena. Un tad, manuprāt, rodas nopietns jautājums par kristīgo ētiku.

Jā, tā ir interesanta iezīme atšķirībās.

Mēs atgriežam Romas nežēlīgajā sabiedrībā.

Virzoties jau uz beigām, jautājums no tavas grāmatas – vai nāve ir prasme, ko var iemācīties?

Smags jautājums arī pēc grāmatas uzrakstīšanas. Mana grāmata ir vēsturiska, nevis pastorāla, tā nav tieši centrēta uz mūsdienu situāciju. Es pētīju, kā attīstījās kristīgā mācība par nomiršanu no vēlajiem viduslaikiem līdz luterānismam un tālāk līdz mūsdienām. Te mēs atgriežamies pie sarunas sākuma. Viduslaiku garīgums bija centrēts uz nāvi un sagatavošanos nomiršanai. Tas balstījās uz uzsvaru, ka cilvēks ir grēcīgs, un, ja cilvēks grib saīsināt savu laiku šķīstītavā, viņam ir jāgatavojas nomiršanai. Pats galvenais veids, kā gatavoties nāvei, bija nožēlot savus grēkus. Praktiski tas nozīmēja pasaukt priesteri un izsūdzēt pēc iespējas visus grēkus. Tādā veidā radās praktisks jautājums: kā to darīt? Cilvēki bija novērojuši, ka viņu tuvinieki dažreiz nomira lielās sāpēs un pat zaimoja Dievu ciešanu brīdī. Tas šķita šausmīgi, jo pastāvēja bailes, ka cilvēks tādā veidā varētu aiziet pazušanā. Lai sevi nodrošinātu pret šādu iespēju, cilvēki jau iepriekš pierakstīja savas grēksūdzes un arī ticības apliecības. Viņi rakstīja: “Šajā ticībā es gribu nomirt, pat ja savā nāves stundā ciešanās es zaimošu Dievu.” Tādējādi nāves stunda tika uztverta kā izšķirošs brīdis. Viduslaikos bija populāras ilustrētas grāmatas, kurās attēlots, ka pie slimnieka gultas stāv eņģeļi un velni. Velni cilvēku kārdināja dažādos veidos, piemēram, sakot: “Tu esi tik smagi grēkojis, ka Dievs tev nepiedos.” Savukārt eņģeļi iedrošināja: “Turies savā ticībā, nekrīti izmisumā, jo izmisums pats ir grēks.” Tāpēc viduslaiku garīgums mācīja, ka nāves stunda ir jābaidās un tai jāgatavojas – tā būs pārbaudījuma stunda.

Luterāņi šo viduslaiku pieeju nāvei centās mainīt. Luterismā galvenais uzsvars ir uz Dieva žēlastību, kas ir pašā mācības pamatā. Luterāņi mācīja: dzīves laikā nožēlo savus grēkus, izlūdzies Dieva piedošanu un dzīvo tā, lai kalpotu savam līdzcilvēkam. Bet, kad pienāk nāves stunda, tad vairs nekoncentrējies uz saviem grēkiem. Paļaujies uz Dieva žēlastību un uz to, ka Kristus nomira pie krusta, lai tev piedotu grēkus, tātad nāves brīdī pamats ir paļāvība uz grēku piedošanu, nevis bailes un izmisums. Šī ir centrālā doma Mārtiņa Lutera sprediķī par sagatavošanos nāvei (Sermon von der Bereitung zum Sterben). Tas ir iedrošinājums, un šī pieeja turpinās arī citu luterāņu mācītāju darbos. Es savā pētījumā analizēju vēl apmēram 12–14 šādus tekstus, kas tapuši laika posmā no 1519. gada, kad Luters uzrakstīja savu darbu par nāves sagatavošanu, līdz apmēram 1528. gadam. [..]

Pēdējais jautājums ir šāds: ko, tavuprāt, vajadzētu mainīt vai kam būtu jānotiek, lai cilvēki mūsdienās masveidā atgrieztos pie kristietības?

Man liekas, ka tas ir jautājums, ko katrs mācītājs sev uzdod: kā es varu stiprināt un paplašināt savu draudzi, ko es varu darīt. Taču situācijā, kur sabiedrības tendences ir tādas, ka cilvēki aiziet no baznīcas, jo ir daudz citu lietu, kas šķiet interesantākas nekā baznīca, tas ir praktiski ļoti grūti atbildams jautājums.

Dažādas baznīcas piedāvā atšķirīgus risinājumus. Skaitliskā ziņā visveiksmīgākās bieži ir tās baznīcas, kas piedāvā vienkāršu teoloģiju. Dažkārt tā ir arī tāda pieeja, ka, ja tu ticēsi Dievam, tad tev būs arī materiāla labklājība. Šādas baznīcas sprediķo noteiktu evaņģēlija izpratni un dievkalpojumu laikā piedāvā modernu vidi: mūziku uz skatuves, gaismas efektus, translācijas uz mājām, bērnu pieskatīšanu, pat kafejnīcu un dažādas aktivitātes. Baznīca kļūst par alternatīvu vietu, kur cilvēki var pavadīt laiku.

Piemēram, tajā pilsētā, kur bija universitāte, kur es mācīju, bija ļoti liela baznīca Assemblies of God denominācijā, saucās James River Congregation. Ja kristietības panākumus mēra pēc cilvēku skaita, tad tā ir ļoti veiksmīga baznīca. Tomēr tad rodas jautājums: vai šāda baznīca patiešām māca kristietību, un kādu kristietību tā māca? Es nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka viņi māca, ka ticība automātiski nes materiālu labklājību, bet šāda tendence dažkārt ir sastopama. Tas, ko viņi noteikti uzsver, ir tradicionāla ģimenes struktūra: sievām jāklausa vīriem, bērniem jāklausa vecākiem. Taču ir interesanti, ka viņi parasti vairs nepiemin nākamo frāzi no tā paša teksta – ka vergiem jāklausa kungiem. Tas parāda, cik selektīva var būt Bībeles interpretācija. [..]

Viena draudze šeit Latvijā –  Sv. Ģertrūdes draudze –  ļoti veiksmīgi attīstīja mazo grupu pārrunas. Efekts bija tāds, ka veidojās arvien jaunas un jaunas grupas, un draudzes dzīve kļuva aktīvāka. [..] Taču viena daļa no mācības, ko viņi pasniedz, ir konservatīva ģimenes izpratne, ka sievām jāklausa vīram. Manuprāt, tas nav mūsdienīgi. Drīzāk attiecībās būtu jāpastāv vienlīdzībai un savstarpējai cieņai.

Es esmu pārliecināta, ka vienlīdzība nenoved pie haosa. Mēs ar vīru ļoti labi sadzīvojam, lai gan neviens otram “neklausījām”. Paklausība attiecībās nav nepieciešama –  attiecības var balstīties arī citādi. [..]