Autors: Krists Polencs
Kas ir dispozīcija? Pats vārds “dispozīcija” ir izcēlies no latīņu valodas saknes “disponere” jeb “novietot”, kā to veiksmīgi un precīzi ir norādījis žurnāla “Kritiens” latīņu valodas eksperts Miķelis J. Bērziņš. [1]
Vārdam “dispozīcija” latviešu valodā ir vairākas nozīmes (vismaz mūžam uzticamais Tēzaurs norāda uz atsevišķām nozīmēm jurisprudencē, medicīnā un psiholoģijā). Proti, jurisprudencē dispozīcija ir, “Daļa (tiesību normai), kurā izklāstīti (šās normas nosacītie) rīcības noteikumi,” savukārt, medicīnā tā ir, “Organisma nosliece (uz kādu slimību),” un psiholoģijā: “Ievirze – indivīda sliecība noteiktā veidā uztvert dzīves un darbības apstākļus un tajos rīkoties.”[2] Turklāt, ir vēl ceturtā nozīme: “Kuģu vai karaspēka daļu izvietojums; arī izvietojuma plāns (kuģiem) noenkurošanās vietās vai grupu braucienā.”[3]
Šie skaidrojumi kaut kādā mērā ir nepilnīgi, ja par dispozīcijām runā filozofijas laukā, jo dispozīcijas piemīt ne tikai tiesību normām, organismiem, indivīdiem, kuģiem un kuģu grupām.
Protams, dispozīcijas varētu skaidrot, kā ievirzes vai noslieces, taču šīs ievirzes vai novirzes piemīt visām lietām, kam var piemist īpašības, nevis tikai tiesību normām, organismiem, psihēm, kuģiem un karaspēka vienībām. Savas ievirzes, novirzes un dispozīcijas ir stikla glāzēm, cukura un dzelzsbetona gabaliem, dzīvnieciņiem mežā un cilvēkiem mums apkārt.
Pirms padziļinātāka izklāsta sākšanas jāmin, ka šis raksts ir pārāk īss, lai apskatītu visu, par dispozīcijām, tāpēc liela daļa skaidrojumi šeit ir ļoti vienkāršoti, taču cerams, ka šis teksts būs pietiekami noderīgs, lai kādu ievadītu dispozīciju tematikā.
Dispozīcijām, kas var piemist jebkādām lietām, ir raksturīgs tas, ka tās ir tādas īpašības, kuras nevar novērot visu laiku. Tā teikt, tās ir “kautrīgas” īpašības. Proti, cukura gabaliņa dispozīciju uz šķīdību nevar novērot visu laiku. Šķīdība tiek izrādīta jeb ir novērojama tikai tad, kad cukura gabals ir nonācis apstākļos, lai tas īstenotu izšķīšanu, parasti tad, kad to ievieto karstā tējā vai kafijā, lai padarītu šo šķīdumu saldāku. Taču pagaidām ir pāragri teikt, ka dispozīcijas ir novērojamas, kad šīs dispozīcijas īpašnieks – objekts – ir kādos noteiktos apstākļos.
Lai varētu tālāk turpināt izklāstu par dispozīcijām nepieciešams skaidrot tādus terminus, kā “dispozīcijas nesējs” un “manifestācija”. Ar jēdzienu “dispozīcijas nesējs” saprotams jebkāds objekts, lieta, entitāte vai īpatnis, kam piemīt dispozīcija vai kam varētu piemist dispozīcijas. Piemēram, kad mēs iepriekš runājām par cukura gabala dispozīciju uz šķīdību, šajā piemērā dispozīcijas nesējs ir cukura gabals, un tad, kad mēs pieminējām stikla glāzes dispozīciju uz trauslumu, tad šeit dispozīcijas nesējs ir stikla glāze. Taču šeit ir jāpiemin, ka vienam dispozīciju nesējam var piemist vairākas dispozīcijas vienlaicīgi.
Pievērsīsimies otrajam piedāvātajam jēdzienam: manifestācija. Šeit ar manifestāciju un manifestēšanu nav jāsaprot ezotērikas paveidu, ko angļu valodā dēvē par “manifesting”, kura pārstāvji tic, ka, ja ir kaut kas, ko tu ļoti vēlies un, ja tu pietiekami ilgi sev saki, ka tu to gribi, tad tu tiksi pie šīs lietas. Dispozīciju kontekstā, manifestācija ir tas pats, kas dispozīcijas aktualizācija. Proti, tas lietu stāvoklis, ko ir iespējams novērot, kad dispozīcijas nesējs vairs nav “kautrīgs”. Cukura gabals manifestē dispozīciju “šķīdība” tad, kad tas izšķīst. Stikla glāze manifestē dispozīciju “trauslums” tad, kad tā saplīst neskaitāmos gabaliņos.
Kā jau iepriekš norādīts, dispozīcijas ir “kautrīgas” īpašības. Analītiskās filozofijas laukā, bija vairāki mēģinājumi skaidrot dispozīcijas un to “kautrīgumu” ar dažādu analīžu palīdzību, kur vērā ņemama daļa mēģinājumu šajās analīzēs iekļāva nosacījuma spriedumus.[4] Spilgts piemērs, šādām dispozīciju analīzēm ir vienkāršā nosacījumu spriedumu analīze, ko ir piedāvājis britu filozofs Gilberts Rails (Gilbert Ryle, 1900–1976). Viņš aptuveni teiktu, ka objektam o piemīt dispozīcija d tad un tika tad, ja objekts o būtu apstākļos a, tad šis objekts manifestētu m.[5] Piemēram, ja mums interesētu stikla glāzes dispozīcija uz trauslumu, tad Rails mums atbildētu, ka stikla glāze ir trausla tad un tikai tad, ja stikla glāze būtu saņēmusi triecienu, tad tā būtu saplīsusi.
Raila analīze varētu teikt, ka ir viena no uzskatāmākajām dispozīciju analīzēm. Taču šai un pārējām analīzēm sagādā problēmas tas, ka ir neskaitāmi veidi kā dispozīcijas var būt kautrīgas. Dispozīciju nesēji “netur solījumus”,[6] “maskējās”, “atdarina” un “pārveidojās”.[7] Proti, šķiet, ka dispozīcijai vajadzētu manifestēties, ja dispozīcijas nesējam ir klātesoši kaut kādi ārēji apstākļi, kuru dēļ, ar šķietamu nepieciešamību, dispozīcija manifestētos, bet nekādas aktualizācijas nav. Piemērs no ikdienas, mīļākā krūzīte, kurai šķietami piemīt dispozīcija “trauslums”, nokrīt uz grīdas, bet tā nesaplīst.
Novērojot šādu notikumu negribētos teikt, ka šī krūzīte nav trausla, jo parasti mēs savas krūzes apkārt nemētājam, taču vienkāršā nosacījumu spriedumu analīzē šī krūzīti nebūtu trausla. Tādējādi no vienas puses varētu šķist, ka iespējams dispozīciju aktualizācijas nav tik atkarīgas no ārējiem apstākļiem, kā sākumā likās, bet no otras puses gribas ticēt, ka ir tādas dispozīciju aktualizācijas jeb manifestācijas, kuras nebūtu iespējamas bez ārējo apstākļu iesaistes, jo noteiktas dispozīciju manifestācijas nevar nemaz novērot, ja objekts nav attiecīgos apstākļos, lai manifestētu savu dispozīciju. Palūkosimies uz kautrīga cilvēka dispozīciju “kautrīgums”. Teiksim, ka šī cilvēka kautrīgumu var novērot tikai tad, kad šis cilvēks ir nomodā. Šim cilvēkam nav jābūt tikai nomodā, bet viņai vai viņam arī ir jābūt citu cilvēku tuvumā. Bez šiem diviem apstākļiem mēs nevarētu noteikt to, ka šis cilvēks ir vai nav kautrīgs, kā arī bez šiem diviem apstākļiem viņš neīstenotu savu kautrīgumu.
Taču šī paša kautrīgā cilvēka piemērs mums sniedz ieskatu tajā, ka dispozīcijas nesēju apstākļu attiecība ar dispozīcijas manifestāciju nav tik vienkārša. Ja mūsu kautrīgais cilvēks ir nomodā un ir citu cilvēku klātbūtnē, tad tik un tā kaut kādu iemeslu dēļ, šis cilvēks varētu nemanifestētu kautrīgumu, jo kaut kas šo kautrīgumu varētu maskēt: vai nu tas apsvērums, ka mūsu kautrīgais cilvēks nemaz nezina, ka viņam apkārt ir citi cilvēki, vai arī tas, ka šis cilvēks ir kaut kādu nomierinošu vielu ietekmē, kas viņam vai viņai liek atdarināt nekautrīgumu. Varbūt mūsu cilvēks nonākot apstākļos “būšana nomodā” un “būšana starp citiem cilvēkiem” ir iekšēji pārveidojies, viņam ir izmainījies raksturs, tāpēc viņš vairs neizrāda dispozīciju “kautrīgums”. Neskatoties uz šiem izņēmuma gadījumiem, kur nav masku, pārveidošanās un atdarināšana, gribētos teikt, ka dispozīcijas aktualizācijas jeb manifestācijas cēlonis ir dispozīcija nesēja ārējo apstākļu un iekšējo īpašību summa, kautrīgajam vajadzēja kaut kādu iekšējo īpašību un būt nomodā, un būt starp citiem cilvēkiem, lai tas izrādītu kautrīgumu.
Taču dispozīcijas nemanifestējas, kaut vai, šķietami, ir klātesoša šī ārējo apstākļu un iekšējo īpašību summa. Proti, “solījumu neturēšana”, “maskēšanās”, “atdarināšana” un “pārveidošanās” atgadījumos. Pēdējie trīs atgadījumi jaut tika apskatīti, taču jāpasaka kaut kas par solījumu neturēšanas atgadījumu. Dispozīciju solījumu neturēšana vienkārši nozīmē to, ka vai nu dispozīcijas nesējs neizrāda dispozīciju tad, kad ir klātesoša ārējo apstākļu un iekšējo īpašību summa. Vai arī tieši pretēji, nav šī apstākļu un īpašību summa, bet mēs varam novērot, ka objekts manifestē kādu dispozīciju, ko tam it kā nevajadzētu manifestēt. Šeit varētu iebilst, ka šāda manifestācija nav iespējama, bet tādu manifestāciju novērojuma gadījumā, kur šķietami trūkst iekšējo īpašību un ārējo apstākļu summa, mums vienkārši nav zināmi visi apstākļi un īpašības, jo mums nav pietiekami izpētīts šis dispozīciju nesējs, kā arī mēs pilnībā nepārzinām visus ārējos apstākļus, kas ietekmē tieši šo novēroto manifestāciju vai manifestācijas trūkumu.
Pieņemot šādu pozīciju, mums vajadzētu arī atzīt, ka dispozīciju nesējs vienkārši nevar neturēt savus solījumus. Taču izteikt šādu spriedumu par visiem dispozīciju nesējiem un dispozīcijām būtu pāragri, jo ir tādas dispozīcijas, kurām nav nepieciešami ārēji apstākļi, lai kaut kas manifestētos, piemēram, noteiktās elementārdaļiņās, ko pēta fizika. Piemēram, tādām elementārdaļiņām kā mioniem ir dispozīcija sabrukt tādās daļiņās kā elektronos, neitrīno un antineitrīno, kur šī sabrukšana notiek bez nekādu ārēju apstākļu iejaukšanās.[8]
No šīm visām pārdomām izriet, ka īsti nav skaidrs, kāda ir dispozīcijas nesēja, ārējo apstākļu, iekšējo īpašību un dispozīcijas manifestācijas attiecības. Ir kaut kādā mērā skaidrs, ka dažām dispozīcijām, ārējie apstākļi ir vajadzīgi, citām nav vajadzīgi, bet vai būtu iespējams izstrādāt tādu dispozīciju teoriju, kas spētu skaidrot abus šos gadījumus? Grūti teikt, laiks rādīs…
Mums katram ir savas dispozīcijas – mēs esam vairāku dispozīciju nesēji, vienam ir dispozīcija uz vientulību, citam ir dispozīcija uz kautrīgumu un trešajam ir dispozīcija atklātību.
Kāpēc šī ir problēma? Šī ir problēma tāpēc, ka pirmkārt, mums katram ir savas dispozīcijas – mēs esam vairāku dispozīciju nesēji, vienam ir dispozīcija uz vientulību, citam ir dispozīcija uz kautrīgumu un trešajam ir dispozīcija atklātību. Nezinot kā funkcionē šīs dažādās dispozīcijas, rodas apgrūtinājums mēģināt ietekmēt vienu dispozīciju manifestāciju skaita palielināšanos, un citu dispozīciju manifestāciju skaita samazināšanos. Otrkārt, dispozīcijas nesēji neesam tikai mēs paši, dispozīcijas un to nesēji ir mums viss apkārt, galdam uz kura top šis raksts, ir dispozīcija atstarot pelēku krāsu, kā arī datoram, kurā top šis raksts ir dispozīcija uz noteiktu taustiņu nemanifestēšanu ekrānā. Var apgalvot, ka nesaprotot līdz galam dispozīcijas, nevar līdz galam saprast pasauli.
Varbūt, mēģinot izstrādāt teoriju par dispozīcijām, ir nepieciešams ignorēt daļu mikropasaules dispozīcijas nesēju, kā minētos mionus. Tas varētu būt veiksmīgs mēģinājums, kam par labu nosliecas šī raksta autors, bet jautājuma “kā ar beznosacījuma dispozīcijām?” spokošana (angl. val. ghosting) arī rada kaudzi ar jaunām problēmā, kurās šobrīd neiedziļināsimies. Sākot šo mikropasaules ignorēšanas ceļu, ir bijuši vairāki veidi un mēģinājumi, kā skaidrot jeb analizēt dispozīcijas, kur šīs dispozīcijas tiek izprastas, kā īpašības, kuras var novērot, ja ir klātesoši kaut kādi nepieciešamie apstākļi. Vēlētos piedāvāt savu uz šo brīdi iecienītāko dispozīciju skaidrojumu:
Objektam O ir dispozīcija uz manifestāciju M, kad apstākļi A tad un tikai tad, ja O būtu M, kādā atbilstošā apstākļu A proporcijā.[9]
Šo dispozīciju analīzi piedāvāja amerikāņu filozofi Deivids Manlijs (David Manley) un Raians Vasermans (Ryan Wasserman) savā 2008. gada darbā “Par dispozīciju un nosacījumu spriedumu sasaistīšanu” (On Linking Dispositions and Conditionals). Manlija un Vasermana analīze būtu jāsaprot aptuveni šādi: stikla glāzei ir dispozīcija uz saplīšanu, kad tā saņem triecienu tad un tikai tad, ja stikla glāze būtu saplīsusi, kādā triecienu saņemšanas proporcijā. Šīs analīzes plusi ir tādi, ka analīzes labējā daļa (tā analīzes daļa, kas seko pēc vārdiem “tad un tikai tad”) ir izteikta vēlējuma izteiksmē, nevis īstenības izteiksmē jeb tiek izmantots vārds “būtu”. Pretējā gadījumā, ja analīzē būtu izmantota vārda “būt” īstenības izteiksme tagadnē jeb vārds “ir”, tad šī analīze būtu aplama, tāpēc, ka, ja tieši šeit un tagad stikla glāze nesaņemtu noteiktu trieciena daudzumu, tad tā nebūtu trausla. Vēl viens plus ir tāds, ka šīs analīzes labējā daļa iekļauj atsauci uz ārējo apstākļu proporciju, kas atver iespēju salīdzināt vairākas analīzes. Piemēram, mēs varam salīdzināt sarkanas stikla glāzes dispozīciju uz saplīšanu un zaļas stikla glāzes dispozīciju uz saplīšanu, kur iespējamas viena ir trauslāka par otru.
Turklāt, ar sadaļu “kad apstākļi A” pirms saikļa “tad un tikai tad” šī analīze “pieklājīgi” ignorē beznosacījuma dispozīcijas, tādā veidā, ka jau analīzes kreisajā pusē tiek priekšpieņemts, ka dispozīcija manifestējas, ja ir klātesošs kāds ārējs apstāklis, atšķirībā no iepriekš apskatītās Raila analīzes, kurā pieņemts, ka visām dispozīcijām ir nepieciešami apstākļi. Taču, kā katrai maizes šķēlei ir sava garoziņa, šai analīzei ir arī nepilnības. Proti, šī analīze īpaši neietver dispozīciju nesēja iekšējās īpašības, kā arī nekādā mērā neļauj izskatīt, to, kā šī nesēja iekšējās īpašības var tam piemist mazākā vai lielākā mērā.
Tādējādi, mēģinot atbildēt uz virsrakstā izvirzīto jautājumu, var teikt, ka tāpat, kā ar Tēzaura definīcijām, arī šajā rakstā ir daudz atbilžu par to, kas ir dispozīcija. No vienas puses grūti teikt, kas ir dispozīcija, jo dispozīcija ir miona elementārdaļiņas beznosacījuma sabrukšana, stikla glāzes saplīšana, cukura izšķīšana un cilvēka kautrīgums, no otras puses, var teikt, ka dispozīcija, kurai ir vajadzīgi kādi apstākļi, ir tas pats, kas “ja O būtu M, kādā atbilstošā A proporcijā”, bet šāda analīze nav vienīgā opcija. Taču, neskatoties uz šīm grūtībām droši var apgalvot, ka dispozīcijas var atrast visur.
[1] Skatīt vairāk: https://www.instagram.com/p/Daeo8QaIB7h/
[2] Tēzaurs. https://tezaurs.lv/dispoz%C4%ABcija
[3] turpat
[4] Nosacījuma spriedums, vienkāršojot, ir tāds teikums, kas iekļauj šādu struktūru: “ja p, tad q”. Piemēram, ja ir daudz mākoņi, tad nevar redzēt sauli.
[5] Jāatzīmē, ka Rails šo analīzi neizsaka tik formāli. Viņš šo analīzi, tā teikt, izsaka bez mainīgajiem: “Teikt, ka tas [stikls] ir trausls nozīmē teikt [to pašu, ka], ja kādreiz tas būtu saņēmis triecienu, vai kādreiz bija saņēmis triecienu, vai pakļauts deformācijai (strain), tad tas saplīstu vai saplīsa gabaliņos.” Ryle G. The Concept of Mind. Abingdon: Routledge, 2009. p. 31.
[6] Šeit ar vārdu “netur solījumu” tulkots angļu valodas vārds “finkish”. Skatīt vairāk: Mellor D. H. In Defense of Dispositions // The Philosophical Review, 83 (2), 1974.
[7] Johnston M. How to Speak of the Colors // Philosophical Studies: An International Journal for Philosophy in the Analytic Tradition, 68 (3), 1992. p. 231-234
[8] Molnar G. Powers: A Study in Metaphysics. New York: Oxford University Press, 2006. p. 85
[9] Manley D. & Wasserman R. On Linking Dispositions and Conditionals // Mind 117 (465), 2008. p. 76