Autore: Emīlija Sausverde
Kāpēc cilvēks dara to, ko pats nevēlas? Viņš var būt pilnīgi pārliecināts, ka viņam jāmaina sava dzīve – jāatmet kaitīgs ieradums, jāpārtrauc destruktīvas attiecības vai beidzot jāsāk darīt tas, ko viņš pats atzīst par svarīgu, – un tomēr nākamajā dienā atkārtot iepriekšējo rīcību. Šādā situācijā cilvēku neviens ārēji nepiespiež, taču arī par pilnīgi brīvu viņu nosaukt ir grūti. Viņš grib mainīties, bet nespēj panākt, lai šī vēlme noteiktu viņa rīcību.
Šis konflikts uzdod jautāt, kas īsti ir griba. Vai tā ir tikai spēja izvēlēties starp vairākām iespējām? Vai tomēr griba ir dziļāks cilvēka motivācijas princips, kas nosaka ne vien atsevišķas izvēles, bet arī viņa raksturu un dzīves virzienu? Ikdienas priekšstats par gribu izteikts sakāmvārdā “kur griba, tur ceļš”: ja cilvēks kaut ko patiesi grib, viņš to spēj paveikt. Tomēr pieredze bieži apliecina pretējo – ar gribēšanu vien nepietiek.
Šo problēmu spilgti apraksta Augustīns Atzīšanās astotajā grāmatā. Viņš zina, kādu dzīvi uzskata par labu, un vēlas tai pievērsties, tomēr nespēj saraut saikni ar agrākajiem ieradumiem. Augustīna gribas paradokss izpaužas apstāklī, ka cilvēks vienlaikus saglabā brīvību un tomēr nespēj īstenot to, ko pats atzīst par labu. Viņa gribu nesaista ārējs spēks; to saista viņa paša agrākās izvēles, kas nostiprinājušās ieradumā. Tādējādi pagātnē brīvi veidots ieradums tagadnē var kļūt par nebrīvības avotu.
Lai izskaidrotu šo paradoksu, salīdzināšu Augustīna gribas koncepciju ar amerikāņu filozofa Harija Frankfurta priekšstatu par pirmās un otrās pakāpes vēlmēm. Frankfurta nošķīrums palīdz ieraudzīt gribas konflikta uzbūvi: cilvēks var kaut ko vēlēties un vienlaikus nevēlēties, lai tieši šī vēlme noteiktu viņa rīcību. Tomēr ar vēlmju hierarhiju vien Augustīna aprakstīto nebrīvību nevar pilnīgi izskaidrot. Jāņem vērā arī gribas piekrišana un ieraduma spēks. Tāpēc šajā esejā aizstāvēšu tēzi, ka Frankfurta 1 teorija precizē Augustīna gribas sašķeltību, bet Augustīns savukārt parāda, kā cilvēks ar atkārtotām izvēlēm pats rada apstākļus, kuri vēlāk ierobežo viņa spēju rīkoties saskaņā ar atzīto labumu.
Divu gribu cīņa
Viena griba, kas nostājusies pati pret sevi
Pirmās pakāpes vēlme ir vēlme kaut ko darīt, piemēram, smēķēt, savukārt otrās pakāpes vēlme ir vēlme attiecībā uz savu vēlmi — piemēram, vēlēties, lai es vairs negribētu smēķēt. Tas ilustrē, kā cilvēks var vēlēties vienu, bet vienlaikus gribēt, lai viņa rīcību noteiktu pavisam cita vēlme. Frankfurta teorijas galvenās nostādnes tiek precīzi un mērķtiecīgi saattiecinātas ar Augustīna iezīmēto gribas daudzšķautņainību.
Pamatojot, kāpēc Augustīna gribas koncepciju ir vērts salīdzināt ar Frankfurta gribas teoriju, jāmin, ka Frankfurts piedāvā instrumentāriju, ar kura palīdzību var izprast Augustīna divu gribu konfliktu. Pirmajā brīdī tas šķiet neparasti, jo Augustīns raksta kristīgās teoloģijas un vēlīnās antīkās filozofijas kontekstā 4.gs., savukārt Frankfurts darbojas mūsdienu (20.gs.)analītiskās filozofijas ietvarā2.
Atzīšanās 8. grāmatā Augustīns apraksta sevi kā cilvēku, kurš jau saprot, kāds dzīves virziens būtu pareizais, tomēr nespēj tam pilnībā sekot. Viņš nav vienkārši neziņā par labo, viņš zina, ka vēlas pievērsties Dievam, bet vienlaikus viņu notur vecie ieradumi. Tādēļ gribas sašķeltība Augustīnam nav tikai izvēle starp divām alternatīvām iespējām, bet iekšēja pretruna pašā cilvēka patībā.
Lai saprastu Augustīna situāciju ir jāaplūko viņa apraksts par jauno gribu un veco gribu. Viņš raksta, ka jaunā griba, vēlēšanās kalpot Dievam vēl nebija pietiekami stipra, lai pārvarētu iepriekšējo gribu, kuru bija nostiprinājuši vecie ieradumi (Conf. 8.5.10). Fragments attēlo, ka problēma nav vienkārši divu vēlmju līdzāspastāvēšana. Problēma ir tā, ka viena griba jau ir vērsta uz labo, bet otra joprojām ir piesaistīta tam, no kā cilvēks grib atbrīvoties. Viena griba ir saistīta ar ieradumu, miesiskumu un kārību. Šo gribu var apzīmēt – griba kā vēlme. Otra griba saistīta ar patiesību, Dievu un dzīves pārveidi. Griba kā vēlme attiecībā uz savām vēlmēm. Šo gribu var apzīmēt kā griba gribēt3. Tomēr Augustīns neuzskata, ka šīs gribas būtu divas neatkarīgas gribas. Tā ir viena un tā pati griba, kas nav pilnībā vienota, bet sašķelta (skat. Ibid. 8.5.10).
Kā izvēle pārvēršas nepieciešamībā
Augustīna gribas sašķeltības cēlonis ir tas, ko viņš apzīmē kā ačgārnu gribu (perversa voluntas), proti, gribu, kas novēršas no augstākā labuma un piesaistās zemākiem, pārejošiem labumiem. Augustīns ačgārnu gribu neizprot kā tiešu vēlmi pēc ļaunā, bet kā gribas dezorientāciju attiecībā pret labumu kārtību4. Gribas morālā kvalitāte ir atkarīga no tā, uz ko tā tiek vērsta, proti, gribas ačgārnība nav meklējama pašā gribas esamības faktā, bet tās orientācijā5.
Tomēr, kā no ačgārnās gribas rodas gribas sašķeltība? Vai ačgārnā un sašķeltā griba ir viens un tas pats stāvoklis? Augustīna tekstos gribas sašķeltība atklājas kā procesā veidota griba, kura atkārtoti piekrīt noteiktām tieksmēm un nostiprina tās ieradumā. Viņš raksta: Ačgārna griba rada baudkāri, kalpošana baudkārei rada ieradumu, un nepretošanās ieradumam rada nepieciešamību6 (Conf. 8.5.10). Sākumā pastāv ačgārni vērsts gribas akts. Ja cilvēks šādam impulsam atkārtoti piekrīt, tas nostiprinās kā kārība, bet ilgstoši uzturēta kārība pārvēršas par ieradumu. Savukārt ieradums, kuram ilgstoši nepretojas, pakāpeniski kļūst tik spēcīgs, ka cilvēks sāk to izjust kā iekšēju nepieciešamību rīkoties noteiktā veidā. Tas nostiprinās kā rakstura iezīme, kuru vairs nevar mainīt ar vienu tūlītēju gribas aktu. Savukārt sākotnēji brīvas gribas akts, laika gaitā iegūst relatīvi autonomu spēku un ierobežo turpmāko rīcībspēju7.
Gribas sašķeltības apraksts atklāj vienu no centrālajiem jautājumiem Augustīna gribas koncepcijā: kā iespējams, ka cilvēks vienlaikus gan grib, gan negrib vienu un to pašu? Kādā nozīmē cilvēks paliek savas rīcības autors, ja viņš pats sev pavēl, bet nespēj sev paklausīt? Šo paradoksu Augustīns formulē šādi: Dvēsele pavēl dvēselei gribēt, un, lai gan tā ir viena un tā pati, tomēr neklausa8 (Conf. 8.9.21). Šis fragments atklāj, ka gribas konflikts Augustīnam nav atvedināms tikai uz dažādu vēlmju savstarpēju konkurenci. Cilvēks ne tikai izjūt pretējus impulsus, bet arī reflektē par tiem, vērtē tos un pats sev pavēl īstenot noteiktu rīcību. Taču šajā brīdī parādās paradokss: cilvēks zina, ko vēlas gribēt, un tomēr nespēj pilnībā pakļaut savu rīcību šai gribai. Tādēļ gribas sašķeltība norāda uz dziļāku iekšēju konfliktu pašā cilvēkā – cilvēks nav pilnīgā vienotībā ar savu gribu.
Augustīnam griba tiek raksturota kā dvēseles kustība uz noteiktu objektu, kuru neizraisa ārējs spēks (De lib. arb. 1.12.25). Šajā nozīmē brīvība vispirms ir nepārvaramu ārēju spaidu neesamība: cilvēks ir brīvs tiktāl, ciktāl viņu neviens fiziski vai kā citādi nepiespiež rīkoties noteiktā veidā. Taču Atzīšanās 8. grāmata atklāj, ka ar šādu brīvības izpratni nepietiek, lai izskaidrotu gribas sašķeltību. Augustīnu neviens no ārpuses nespiež palikt iepriekšējā dzīvesveidā, tomēr viņš nespēj rīkoties saskaņā ar to, ko pats atzīst par pareizu. No tā izriet jautājums par cilvēka gribas brīvību situācijā, kurā gribu nosaka ieraduma spēks (Conf. 8.5.11-12)9. Gribu saista tas, kam tā pati agrāk labprātīgi ir piekritusi. Šāda nebrīvība nav identiska ārējam spaidam, jo tās cēlonis atrodas cilvēkā, proti, cilvēks pats reiz ir piedalījies šī stāvokļa izveidē. Gribas sašķeltības situācijā cilvēks ir brīvs tādā nozīmē, ka:
- rīcības avots joprojām ir viņa paša griba
- nav brīvs tādā nozīmē, ka viņa griba vairs nespēj pilnībā īstenot to, ko tā pati atzīst par labu.
Šo situāciju var raksturot kā gribas paralīzi. Tā nenozīmē, ka griba būtu izzudusi. Problēma nav tajā, ka cilvēks nezina, kas ir labs, bet gan tajā, ka griba to negrib pilnībā īstenot (Conf. 8.9.21). Paralizēta griba nav vienkārši griba bez priekšstata par labo, bet gan griba, kurai trūkst iekšējas vienotības un spējas efektīvi īstenot pašas pieņemto lēmumu. Mākslinieciski izsakoties, pagātnes brīvība ir radījusi tagadnes nebrīvību.
Vēlēties un vēlēties vēlēties
Lai atklātu gribas sašķeltības iemeslus, ir lietderīgi pievērsties Harija Frankfurta gribas teorijai10. Frankfurts nošķir pirmās pakāpes vēlmes un otrās pakāpes vēlmes. Pirmās pakāpes vēlme ir tieša vēlme, kaut ko darīt vai nedarīt, piemēram, vēlme smēķēt, ēst, strādāt vai lietot narkotikas. Otrās pakāpes vēlme ir vēlme attiecībā uz pašu vēlmi (vēlmes objekts ir cita vēlme). Piemēram, cilvēks var vēlēties, lai viņš vairs nevēlētos smēķēt, vai vēlēties, lai viņam rastos vēlme strādāt11.
Ne visas otrās pakāpes vēlmes ir vienādas. Cilvēks var vienkārši vēlēties, lai viņam būtu noteikta vēlme, bet nevēlēties, lai tā patiešām vadītu viņa rīcību. Frankfurts tādēļ izdala otrās pakāpes gribējumu (second-order volition): vēlmi, lai konkrēta pirmās pakāpes vēlme kļūtu efektīva un noteiktu rīcību. Piemēram, cilvēks ne tikai vēlas nevēlēties smēķēt, bet vēlas, lai tieši vēlme atturēties kļūtu par viņa faktisko gribu12.
Šajā nozīmē gribējums nav tas pats, kas griba. Ar gribu Frankfurts galvenokārt saprot efektīvu motivāciju, proti, to pirmās pakāpes vēlmi, kas konkrētajā situācijā faktiski izraisa rīcību. Tādēļ griba Frankfurtam nav vienkārši abstrakta spēja gribēt, bet ar nolūku un darbībā realizējies gribējums. Cilvēkam var būt daudz dažādu pirmās pakāpes vēlmju, taču ne visas no tām kļūst par viņa gribu. Par gribu kļūst tā pirmās pakāpes vēlme, kuru cilvēks ar otrās pakāpes gribējumu pieņem kā savas rīcības noteicošo motīvu. Savukārt otrās pakāpes gribējums raksturo reflektīvu attieksmi pret savām vēlmēm. Cilvēks ne tikai izjūt noteiktu vēlmi, bet arī identificējas ar to un vēlas, lai tā kļūtu par viņa rīcības vadmotīvu. Šī refleksivitāte parādās tikai otrās pakāpes gribējuma gadījumā. Cilvēks var vēlēties, lai viņam būtu kāda vēlme, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš vēlas, lai šī vēlme noteiktu viņa raksturu vai kļūtu par viņa rīcības noteicošo principu. Tādēļ būtiski ir ne tikai vēlmju esamība, bet arī cilvēka attieksme pret tām un identificēšanās ar noteiktām vēlmēm kā savējām13.
Ko šis nošķīrums dod Augustīna Atzīšanās 8. grāmatas lasījumam? Tas ļauj precizēt Augustīna aprakstīto situāciju, jo Augustīna vecā griba, kuru stiprina ieradums, darbojas kā efektīva pirmās pakāpes vēlme, proti, kā tā vēlme, kas konkrētajā situācijā netiek bloķēta, bet saglabā noteicošu ietekmi uz cilvēka rīcību14. Savukārt jaunā griba, otrās pakāpes vēlme, ir griba gribēt citādi, vēlme, lai cilvēka griba būtu vērsta uz Dievu un labo. Šādā nozīmē Augustīna tekstā var saskatīt līdzību ar Frankfurta pakāpju nošķīrumu. Augustīns apraksta cilvēku, kurš ne tikai vēlas kaut ko, bet arī vēlas vēlēties citādi. Viņš grib mainīt ne tikai savu rīcību, bet pašu gribas virzienu, savu dzīves veidu.
Frankfurta gribas teorijas priekšrocība ir tās skaidrība, tādā ziņā, ka viņa analītiskais instrumentārijs palīdz nošķirt dažādās gribas situācijas un tādējādi šķetināt Augustīna paradoksu analītiski15. Cilvēks var gribēt labo vienā līmenī un tomēr faktiski rīkoties pretēji šai gribai citā līmenī. Šādā noskaņā Augustīns saka – gribēju to, ko negribēju (Conf. 8.5.11). Frankfurta terminoloģijā to varētu raksturot kā situāciju, kurā cilvēka refleksīvā griba nesakrīt ar to vēlmi, kas faktiski kļūst efektīva. Ja pirmās pakāpes vēlme faktiski īstenojas darbībā, tā kļūst par cilvēka gribu konkrētajā situācijā, proti, par darbību izraisošo motivāciju. Darbība šādā nozīmē ir šīs gribas izpausme. Taču tas vēl nenozīmē, ka konkrētā gribas izpausme vienmēr sakrīt ar cilvēka otrās pakāpes gribējumiem vai reflektīvo attieksmi pret savām vēlmēm.
Atkarīgais, kurš nevēlas savu gribu
Nesakritība starp vēlmēm atklājas Frankfurta piemēros par personām ar atkarības sindromu. Frankfurts aplūko vairākus atkarības gadījumus. Piemēram, cilvēks, kurš nevēlas būt atkarīgs – negribošais atkarīgais izjūt vēlmi lietot narkotikas, bet nevēlas, lai tā būtu viņa griba. Viņš gribētu, lai efektīva būtu vēlme atturēties. Gribošais atkarīgais savukārt arī izjūt vēlmi lietot narkotikas, bet viņš ar šo vēlmi identificējas, viņš vēlas, lai tieši šī vēlme noteiktu viņa rīcību. Trešais gadījums ir izlaidīgais. Tā ir būtne, kurai nepiemīt otrās pakāpes gribējumi. Būtnei var būt dažādas pirmās pakāpes vēlmes un pat otrās pakāpes vēlmes, piemēram, vēlme gribēt kaut ko citu, tomēr tai nerūp, kura no šīm vēlmēm faktiski noteiks rīcību. Šāda būtne seko tai vēlmei, kas konkrētajā brīdī ir spēcīgākā, un nejautā, vai tā ir vēlme, ar kuru pats grib identificēties16.
Šis nošķīrums ir svarīgs Frankfurta personas jēdzienam. Personu raksturo ne tikai tas, ka tai ir vēlmes. Dzīvniekiem arī var būt vēlmes, tieksmes un pat zināma izvēle. Persona Frankfurta izpratnē ir ar spēju vērtēt savas vēlmes – reflektēt, līdzīgi kā tas ir Augustīnam. Abi autori ir vienisprātis, ka cilvēku īpašu padara nevis tas, ka viņam ir griba, bet tas, ka viņš spēj veidot otrās pakāpes vēlmes un kļūt kritiski apzinīgs attiecībā pret savu gribu17.
Gribas koncepcijas kontekstā jānošķir, vai brīvība nozīmē darīt to, ko vēlos, vai arī gribēt to, ko vēlos gribēt. Lai uz šo jautājumu atbildētu, Frankfurts nošķir rīcības brīvību un gribas brīvību18. Rīcības brīvība nozīmē, ka cilvēks var darīt to, ko vēlas. Piemēram, ja es vēlos padzerties ūdeni un nekas man netraucē dzert ūdeni, es esmu brīva rīcības ziņā. Taču gribas brīvība ir dziļāks jautājums. Jautājums neattiecas tikai uz to, vai es varu izdarīt to, ko vēlos, bet uz to, vai mana griba pati ir tāda, kādu es vēlos. Brīva griba nozīmē būt brīvam gribēt to, ko grib gribēt, jeb iegūt tādu gribu, kādu cilvēks vēlas sev piedēvēt. Tas nozīmē, ka negribošais atkarīgais nav brīvs gribas ziņā, pat ja viņš rīkojas atbilstoši savai spēcīgākajai vēlmei. Viņa problēma ir tā, ka viņa efektīvā griba nav tā griba, kuru viņš pats vēlas. Viņš vēlas negribēt narkotikas, bet vēlme pēc narkotikām kļūst efektīva. Var secināt, ka Frankfurtam šis atkarīgais lieto narkotikas pret savu gribu, jo viņš nespēj panākt, lai viņa pirmās pakāpes vēlmes saskanētu ar gribējumu. Šajā ziņā Frankfurta piemērs ilustrē Augustīna situāciju. Augustīns zina arī, kurai gribai vajadzētu kļūt efektīvai, bet nespēj panākt, lai tā tāda kļūtu.
Piekrišana un morālā atbildība
Ar abu pakāpju vēlmju sakritību vien vēl nepietiek, lai cilvēku uzskatītu par pilnīgi brīvu. Rodas jautājums, vai cilvēka griba ir brīva arī tad, ja noteikta vēlme kļūst efektīva neatkarīgi no tā, vai cilvēks to spēj kontrolēt. Gribošais atkarīgais šķietami ir brīvs, jo viņš ne tikai vēlas narkotikas, bet arī vēlas šo vēlmi kā savu gribējumu. Tomēr šāds gadījums nav tik vienkāršs. Ja narkotiku vēlme būtu efektīva jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai cilvēks to apstiprina vai noraida, tad viņa griba nav brīva pilnā nozīmē19.
No tā izriet svarīgs secinājums – brīvība nav tikai sakritība starp pirmo un otro pakāpi. Ja šī sakritība notiek nejauši vai tāpēc, ka pirmā pakāpes vēlme jebkurā gadījumā ir pārāk spēcīga, tad cilvēks nav noteicējs pār savu gribu. Citiem vārdiem, atkarīgais var identificēties ar savu vēlmi, bet šī identificēšanās var nebūt viņa brīvības izpausme. Tā var būt tikai piekrišana tam, kas jau tāpat viņu nosaka. Tāpēc gribošais atkarīgais zināmā nozīmē rīkojas brīvi, jo viņš nesastop iekšēju pretestību pret savu vēlmi, bet citā nozīmē viņš nav brīvs, jo nespēj noteikt, vai šī vēlme būs efektīva vai ne.
Šajā situācijā rodas šķietams paradokss: cilvēks vienlaikus var būt gan brīvs, gan nebrīvs. Tomēr šī pretruna izzūd, ja nošķir dažādus brīvības aspektus. Proti, negribošais atkarīgais nav brīvs tajā nozīmē, ka viņš nespēj kontrolēt savas pirmā līmeņa vēlmes20. Taču viņš saglabā brīvību refleksīvā nozīmē – attieksmē, jo spēj noraidīt šo vēlmi un neidentificēties ar to. Savukārt gribošā atkarīgā gadījumā pat šķietama saskaņa starp gribas līmeņiem negarantē brīvību. Tādējādi pat tur, kur pastāv identificēšanās ar savu vēlmi, griba var būt nebrīva, jo cilvēks nespēj noteikt, kura vēlme kļūst efektīva.
Attiecīgi var secināt, ka abos gadījumos otrās pakāpes gribējums paliek bezspēcīgs attiecībā pret efektīvo pirmās pakāpes vēlmi. Tomēr no tā neizriet, ka cilvēks pilnībā zaudētu brīvību. Brīvība noteiktā nozīmē saglabājas attieksmē pret savu vēlmi, proti, cilvēks vēl var refleksīvi noraidīt savu vēlmi un neidentificēties ar to, pat ja nespēj novērst tās efektivitāti. Piemēram, vergs var nevēlēties būt vergs, lai gan viņa faktiskais stāvoklis nemainās. Šādā gadījumā cilvēks joprojām saglabā spēju attiekties pret savu stāvokli un nevēlēties to kā savas gribas īsto izpausmi.
Šāds brīvības un bezspēcības līdzāspastāvēšanas apraksts saistās ar Augustīna gribas sašķeltības analīzi. Augustīna gribas sašķeltībā problēma, manuprāt, nav tikai tā, ka viņā ir divas vēlmes. Problēma ir tā, ka labā (jaunā) griba vēl nav pietiekami stipra. Tā ir sākusies, bet tā vēl nespēj pārvarēt iepriekšējo ieradumu gribu. Šajā kontekstā Frankfurta teorija palīdz konceptuāli raksturot attiecības starp abām pakāpēm. Manuprāt, Augustīns nejautā: kura vēlme ir mana? Viņš jautā: kāpēc es nespēju kļūt par to cilvēku, par kuru es jau gribu kļūt?
Šajā sakarā Hopkinss papildina Frankfurta teoriju ar piekrišanas jēdzienu. Hopkinss norāda, ka grēks rodas tikai tad, kad griba noteiktai vēlmei piekrīt21. Ja griba tai nepiekrīt, cilvēks paliek tikai vēlmes līmenī22, un pati tieksme vēl nav kļuvusi par viņa gribu23. Augustīna izpratnē pati vēlme vai noteiktu iedomu rašanās vēl neveido grēku. Cilvēka apziņā var parādīties dažādas vēlmes, fantāzijas un pamudinājumi, kuri nav pilnībā pakļauti viņa tiešai kontrolei. Izšķirošais moments ir tas, vai cilvēks šīm vēlmēm piekrīt. Piekrišana ir tas brīdis, kurā noteikta vēlme kļūst par darbības sākumu un iegūst morālu nozīmi, jo griba ļauj tai kļūt par rīcības pamatu. Kamēr šāda piekrišana nav notikusi, runa ir tikai par fantāzijām vai kārdinājumiem, nevis par rīcību. Tādējādi robeža starp vienkāršu vēlmi un grēku atrodas gribas piekrišanā. Tādēļ izšķirošais nav tas, kādas vēlmes cilvēkam rodas, bet gan tas, vai viņš tās pieņem vai noraida.
No iepriekš aplūkotā izriet, ka brīvās gribas problēma nav tikai attiecības starp dažādiem vēlmju līmeņiem. Pirmās pakāpes vēlmes nav pilnībā pakļautas refleksīvajai gribai, jo cilvēks var refleksīvi nevēlēties noteiktu vēlmi kā savas gribas izpausmi, taču šī vēlme tomēr var kļūt efektīva un noteikt viņa rīcību. No tā izriet, ka brīvība nav vienkārši vēlēties vēlēties, proti, nepietiek ar to, ka cilvēks gribētu gribēt labo. Ir arī nepieciešams, lai viņš spētu apstiprināt vai noraidīt konkrētu vēlmi un panākt, ka viņa izvēle nosaka rīcību. Tādējādi brīvība ir spēja apstiprināt vai noraidīt vēlmi, balstoties saprātīgā spriedumā par to, kas cilvēkam patiešām ir labs.
Ja apskata Hopkinsa interpretāciju, tā ļauj sasaistīt Frankfurta nošķīrumu starp efektīvu vēlmi un refleksīvu attieksmi attiecībā ar Augustīna piekrišanas jēdzienu. Piemēram, grēks izpaužas tad, kad griba piekāpjas vēlmēm un tās kļūst efektīvas rīcībā. Piekrišana ne vienmēr ir sarežģīts process. Ja griba nav sašķelta un cilvēks nešaubās, piekrišana var noritēt kā vienkāršs un nepastarpināts akts. Savukārt, ja griba ir sašķelta, piekrišana netiek īstenota kā vienots akts, bet tiek piedzīvota kā iekšējs konflikts24 Augustīns šajā kontekstā raksta: Tādēļ es arī cīnījos pats ar sevi un pats sevi sašķēlu, bet šī šķelšanās, kas notika pret manu gribu, tomēr liecināja nevis par kādas citas dvēseles dabu, bet par manējās sodību. Tas nebiju es, kas to darīja, bet grēks, kas manī mita kā sods par vēl lielākā brīvībā izdarītu grēku25 [..]. (Conf. 8.10.22)
Ko risina pirmās un otrās pakāpes vēlmju nošķīrums? Pirmkārt, tas, ka cilvēks nav nosakāms tikai ar savām tiešajām vēlmēm. Ja cilvēks izjūt vēlmi, tas vēl nenozīmē, ka viņš ar šo vēlmi identificējas26. Otrkārt, šis nošķīrums atklāj, ka persona nav tikai būtne, kas vēlas, bet būtne, kas spēj jautāt, kuras vēlmes tā atzīst par savām. Treškārt, tas palīdz izskaidrot iekšējo konfliktu, kurā cilvēks rīkojas pretēji tam, ko pats atzīst.
Eseja vieglajā valodā
Kāpēc ar gribēšanu vien nepietiek?
Cilvēks vēlas mainīties. Tomēr viņš turpina dzīvot tāpat.
Par šo problēmu rakstīja Augustīns. Viņš vēlējās mainīt savu dzīvi. Taču viņu kavēja vecie ieradumi.
Augustīna griba bija sašķelta. Viņš vēlējās jaunu dzīvi. Vienlaikus viņš nevēlējās atteikties no vecās dzīves.
Ieradumi rodas no izvēlēm. Cilvēks atkārto vienu rīcību. Ar laiku tā kļūst par ieradumu.
Ieradums var kļūt ļoti spēcīgs. Tad cilvēkam ir grūti rīkoties citādi. Cilvēks var kļūt par sava ieraduma gūstekni.
Par vēlmēm rakstīja arī Harijs Frankfurts. Viņš nošķīra divu veidu vēlmes.
Cilvēks var vēlēties smēķēt. Tā ir pirmās pakāpes vēlme.
Cilvēks var vēlēties atmest smēķēšanu. Viņš var arī vēlēties negribēt smēķēt. Tā ir otrās pakāpes vēlme.
Cilvēks spēj vērtēt savas vēlmes. Viņš var kādu vēlmi pieņemt. Viņš var citu vēlmi noraidīt.
Tomēr cilvēks ne vienmēr kontrolē savas vēlmes. Dažreiz uzvar spēcīgākā vēlme.
Augustīnam svarīga ir piekrišana. Vēlme var rasties pati. Cilvēks nav vainīgs par katru vēlmi.
Taču cilvēks var vēlmei piekrist. Viņš var tai arī pretoties. Piekrišana var novest pie rīcības.
Atkārtota rīcība rada ieradumu. Ieradums veido cilvēka raksturu. Tas ietekmē nākamās izvēles.
Brīvība nav tikai viena izvēle. Brīvība veidojas ilgā laikā.
Cilvēks var ierobežot savu brīvību. Viņš var arī kļūt brīvāks.
Ar vienu lēmumu bieži nepietiek. Ir vajadzīgas daudzas izvēles. Tās var mainīt cilvēka ieradumus.
Cilvēks var būt savas nebrīvības autors. Viņš var kļūt arī par savas brīvības veidotāju.
Izmantotā literatūra:
1 Harijs Frankfurts (1929-2023) bija amerikāņu filozofs, kurš visvairāk pazīstams ar darbiem par brīvo gribu, personas jēdzienu, morālo atbildību un vēlmju hierarhiju. Plašākai sabiedrībai Frankfurts pazīstams ar grāmatu On Bullshit (2005), kurā viņš analizē “tukšas muldēšanas” būtību. Viņa galvenā doma ir tāda, ka melis apzināti pretojas patiesībai, savukārt muldētājam patiesība vispār nav svarīga – viņam rūp tikai radītais iespaids.
2 Lai gan Frankfurta gribas teorija sākotnēji izstrādāta analītiskās filozofijas ietvarā, tās piedāvātais pirmās un otrās pakāpes vēlmju nošķīrums tiek izmantots arī starpdisciplinārās diskusijās par atkarību, pašregulāciju, autonomiju un personas identitāti. Frankfurta jēdzieni īpaši noder, lai interpretētu psiholoģisku pieredzi, bet tie paši par sevi vēl nav psiholoģisks skaidrojums. Piemēram, tie ļauj precīzi aprakstīt, ka cilvēks vēlas smēķēt, bet nevēlas būt cilvēks, kurš vēlas smēķēt. Taču tie neizskaidro neirobioloģiskos, emocionālos vai sociālos mehānismus, kuru dēļ šī vēlme kļūst tik spēcīga. Šos cēloņus pēta empīriskā psiholoģija un neirozinātne.
3 Frankfurt, H. G. Freedom of the Will and the Concept of a Person, The Journal of Philosophy Vol. 68, No. 1, 1971.
4 Hopkins, J. Freedom of the Will: Parallels between Frankfurt and Augustine. In: Hopkins, J. Philosophical Criticism: Essays and Reviews. Minneapolis: Banning Press, 1994.
5 Hopkinss norāda, ka salīdzinājums starp abiem autoriem ir pamatots, jo autori savā veidā mēģina izskaidrot brīvās gribas būtību un abi nonāk pie līdzīgiem paradoksiem. Skat. Hopkins, p. 1.
6 Jāuzsver, ka Augustīna izpratnē labā griba nav identificējama ar pašu vēlmi, bet gan ar gribas spēju piekrist vai atteikt piekrišanu noteiktām vēlmēm. Tādējādi labā griba izpaužas kā sakārtota gribas orientācija, kas ļauj apstiprināt tās vēlmes, kuras ved uz augstāko labumu, un noraidīt tās, kas no tā novērš.
7 Augustīns vārdu ačgārns lieto attiecībā arī uz dvēseli. Ačgārna dvēsele apzīmē stāvokli, kurā cilvēks meklē piepildījumu daļējās un pārejošās lietās (Conf. 4.11.18); sal. Augustīna vērtību koncepcijā visu radīto lietu vērtība, lai cik liela tā būtu, ir atkarīga no to attiecības ar Radītāju. Skat. Kent, p. 214.
8 Skat. 1.3. nodaļu; sal. Conf. 13.9.10.
9 Augustīna domu atklāj šis citāts: ‘’Tas viss gluži kā savstarpēji savīti gredzeni – tādēļ es to saucu par ķēdi – mani sasietu turēja bargā verdzībā. Bet jaunā griba, kas manī bija aizsākusies, – vēlēšanās tevi nesavtīgi godināt un baudīt tevi, Dievs, vienīgais drošais prieks – vēl nebija pietiekams, lai pārvarētu iepriekšējo, ko stiprināja vecie ieradumi,” (Conf. 8.5.10).
10 Līdzīgu domu formulē cits Augustīna pētnieks, Saimons Harisons, norādot, ka Augustīna aprakstītais cilvēka stāvoklis pēc grēka ir sodīts stāvoklis, ko raksturo nezināšana un grūtības (difficultas). Augustīna gribas analīzes centrā ir spriedze starp facilitas un difficultas, proti, vieglumu gribēt darīt labo un grūtībām šo gribu īstenot. Cilvēks joprojām saglabā brīvu gribu un spēju teikt “es gribu” vai “es negribu”, tomēr pareizas rīcības īstenošana kļūst apgrūtinātāka. Skat. Harrison, p. 127.
11 Lai parādītu, kā Augustīns soli pa solim izskaidro gribas iekšējo konfliktu, ir lietderīgi aplūkot šo fragmentu kopumā: “Dvēsele pavēl dvēselei gribēt, un, lai gan tā ir viena un tā pati, tomēr neklausa. No kurienes šī šausmīgā dīvainība? Kādēļ tā? Tā pavēl gribēt, es saku; tā nepavēlētu, ja negribētu, tomēr nedara, ko pavēl. Bet tā negrib to pilnā mērā, tādēļ arī nepavēl pilnā mērā. Tā pavēl tik stipri, cik stipri tā grib, un cik daudz tā negrib, tik daudz nenotiek tas, ko tā pavēl. Jo griba pavēl rasties gribai – nevis citai, bet savai. Tātad griba nepavēl savā pilnībā, tādēļ tas, ko tā pavēl, nenotiek. Ja griba pavēlētu savā pilnībā, tai nebūtu jāpavēl, lai kaut kas būtu, jo tas jau būtu. Tātad pa daļai gribēt un pa daļai negribēt – tā nav šausmīga dīvainība, bet gan dvēseles slimība, jo dvēseli dara smagu ieradums un tā, patiesības balstīta, nespēj piecelties pilnībā. Un tādēļ ir divas gribas, neviena no tām nav pilnīga, un vienai ir tas, kā otrai nav,” (Conf. 8.9.21).
12 Augustīns to atklāj šajā citātā: “Šis grēka likums ir ieraduma pārspēks, kas velk un sagūsta prātu arī pret tā gribu, tomēr pelnīti, jo šajā ieradumā tas ieslīdējis pēc savas gribas,” (Conf. 8.5.12).
13 Harijs Frankfurts ar gribu galvenokārt saprot cilvēka motivāciju. Viņš analizē motivējošus stāvokļus, vēlmes, tieksmes vai kaislības, kas mudina aģentu jeb darītāju uz noteiktu rīcību. Lai gan šie apzīmējumi var atšķirties, pats Frankfurts pārsvarā lieto vārdu “vēlme” (desire), tādēļ arī es to izmantošu.
14 Hopkinss Frankfurta nošķīrumu formulē šādi: pirmās pakāpes vēlme ir vēlme darīt vai nedarīt kaut ko, savukārt otrās pakāpes vēlme ir vēlme iegūt vai neiegūt noteiktu pirmās pakāpes vēlmi. Skat. Hopkins, p. 1.
15 Skat. Frankfurt, pp. 10-11, n. 5.
16 Ibid., p. 10.
17 Citiem vārdiem sakot, tā ir vēlme, kas turpina efektīvi kontrolēt, virzīt un noteikt cilvēka rīcību, pat ja cilvēks vēlas rīkoties citādi.
18 Frankfurts šo būtni angliski sauc par wanton.
19 Personu raksturo reflektīva attieksme pret savām vēlmēm un spēja identificēties ar noteiktu motivāciju kā savējo.
20 Ibid., p. 15.
21 Kā skaidro Hopkinss, gribošā atkarīgā vēlme lietot narkotikas kļūst efektīva neatkarīgi no tā, vai viņš vēlas, lai šī vēlme noteiktu viņa rīcību. Skat. Hopkins, p. 3.
22 Ibid., p. 4.
23 Skat. Hopkins, p. 12: we do not commit the sin if our will does not at all consent to it but rather restrains even the members of the body so that they do not obey the bodily desires.
24 Palikt tikai vēlmes līmenī nozīmē neefektīvu vēlmi vai gaistošu fantāziju, kura vēl nav kļuvusi par efektīvu gribu un nenoved pie darbības. Taču brīdī, kad cilvēks šādai vēlmei piekrīt un sāk to uzturēt, tajā jau iesaistās griba, pat ja ārēja rīcība vēl neseko. Tādēļ arī situācijās, kurās cilvēks šķietami rīkojas “pret savu gribu”, darbība pilnībā nenotiek bez gribas līdzdalības.
25 Augustīnam šis nošķīrums ir izšķiroši svarīgs, pretējā gadījumā tas būtu manihejisms, jo, ja grēks rastos neatkarīgi no gribas piekrišanas, cilvēks varētu apgalvot, ka viņa rīcību noteicis nevis viņš pats, bet kāds “tumšais” princips, par kuru pats nav atbildīgs.
26 Hopkinss salīdzina, kā konfliktu skaidro abi autori, izmantojot Pāvila paradoksu. Kā cilvēks var gribēt labo, bet tomēr to nedarīt, un darīt ļauno, ko pats negrib? Augustīns šo pretrunu risina, nošķirot spontānu vēlmi no gribas piekrišanas. Ļauna vēlme pati par sevi vēl nav grēks, ja griba tai nepiekrīt un nepadara to par rīcības pamatu. Tomēr, kā norāda Hopkinss, ar to paradokss netiek pilnībā atrisināts, jo Pāvils runā nevis tikai par nevēlamu vēlmju klātbūtni, bet par situāciju, kurā cilvēks faktiski dara to, ko pats negrib. Šajā ziņā Frankfurta negribošais atkarīgais piedāvā līdzīgu piemēru. Viņš nevēlas, lai vēlme lietot narkotikas noteiktu viņa rīcību, tomēr šī vēlme kļūst efektīva. Līdzīgi Augustīna un Pāvila aprakstītajā situācijā cilvēks atzīst labo, bet viņā darbojas pretēja vēlme, kas kavē gribas īstenošanu. Skat. Hopkinss, p. 12.