Raksta autore: Marta Štauere
Mūsdienu kultūrtelpā klīst nekritisks pieņēmums, ka Vilhelms Purvītis ir “tīrā klasika”. Šajā apgalvojumā otrajā plānā paliek apsvērums, ka savulaik Purvītis, tieši pretēji, aktīvi interesējies un sekojis modei un jaunākajām tendencēm mākslā, un tādējādi iemantojis novatora slavu, un reizēm arī neslavu. Šajā rakstā, izmantojot Purvīti kā piemēru, apskatīšu nošķīrumu un šķietamu pretrunu starp jaunradi un klasiku, kas, atklāti sakot, saskatāma ļoti daudzu kultūras klasiķu darbībā. Pūlēšos pamatot tēzi, ka klasika un jaunrade jeb novitāte nav savstarpēji izslēdzoši jēdzieni; klasika veidojas no sava laika jaunrades, savukārt pretrunā jaunradei ir nevis pati klasika, bet gan klasicisms (klasisko paraugu atdarināšana).
Raksts strukturēts trīs daļās. Pirmajās divās mēģināšu ieskicēt Vilhelma Purvīša daiļradi no diviem skatupunktiem: mūsdienu un laikabiedru.[1] To sintēzē formulēšu paradoksu: viena un tā paša mākslinieka darbi dažādos laikos var būt gan jaunrade, gan klasika. Trešajā daļā piedāvāšu alternatīvu skatījumu uz klasikas un klasicisma jēdzieniem, piedāvājot nošķīrumu klasikas iekšienē, kas pretendētu atbildēt uz jautājumu: kā viens mākslinieks var būt gan novators, gan klasiķis. Visbeidzot, noslēgumā ieskicēšu dažas ar klasiku saistītas grūtības mūsdienās [1].
Pirms ķeros pie izklāsta, nepieciešama atruna, ka klasikas jēdzienam ir vairākas nozīmes. Dažreiz tas lietots ekskluzīvi saistībā ar antīkās pasaules mantojumu. Tā kā Purvītis, vismaz cik noprotams, nav nedz antīkais grieķis, ne romietis (tāpat kā lielākā daļa mūsdienu kultūras klasiķu), skaidrs, ka šādā lietojumā klasikas jēdziens nevar aprobežoties tikai ar antikvitāti.
Ikdienā (balstoties personīgos novērojumos) vārds “klasisks” vai “klasika” bieži tiek lietots kā sinonīms vārdam labs, piedienīgs, kārtīgs. Citās aprindās, kā sinonīms vārdam garlaicīgs. Reizēm, (vēl trakāk!), kā sinonīms vārdam: neapšaubāms. Tomēr skaidrs, ka šādas konotācijas vārdam parādās kopā ar emocionālu pieskaņu, nereti, apelējot pie publikas emocijām, visbiežāk, iepriekš paredzot, kādas jūtas šis jēdziens auditorijā izraisīs. Šajā rakstā klasika tiks analizēta kā neitrāls apzīmētājs.
Tēzaurā piedāvātas šādas definīcijas: klasika ir (i) rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku darbi, kas laika gaitā saglabājuši savu vērtību un kļuvuši par kultūras neatņemamu sastāvdaļu; (ii) ierastas vērtības; paraugs kādā jomā [2]. Respektīvi, “klasisks” ir sinonīms vārdam “atzīts”, “pārbaudīts”, “uzskatīts par labu”. Šādā nozīmē tad arī klasikas jēdziens tiks lietots šajā rakstā.
Klasiskais Purvītis – mūsdienu skatupunkts
Domājams, lielākajai daļai lasītāju Purvītis ir pazīstams tieši kā klasiķis, tādēļ mūsdienu skatupunktu neizvērsīšu plaši – minēšu vien pāris faktus.
Vilhelms Purvītis un viņa glezniecība mūsdienās ir uzskatāmi par latviešu mākslas klasiku, un ir iekļauti Latvijas kultūras kanonā [3].Nacionālajā Enciklopēdijā viņš raksturots kā sava laika ne vien Latvijas bet visas Baltijas 19.-20. gadsimta mijas atpazīstamākais mākslinieks. Viņa ainavas tiek raksturotas kā latviešu ainavu glezniecības pamats, bet pati Purvīša glezniecība raksturota kā latvisko un ziemeļniecisko arhetipu atspoguļojoša [4].
Par Purvīti sarakstītas vairākas monogrāfijas un bez viņa neiztiek arī neviena grāmata par Latvijas mākslas vēsturi. 2022. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika vērienīga izstāde par godu Purvīša 150 jubilejai. Tās aprakstā Purvītis minēts gan kā “vērienīgais modernizētājs”, gan kā “viens no nacionālās identitātes simboliem” [5]. Šī jubileja bija iekļauta arī UNESCO svinamo dienu kalendārā [6].
Purvītis pazīstams ne vien kā gleznotājs, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijas un Nacionālā mākslas muzeja dibināšanas iniciators un abu iestāžu pirmais direktors [7]. Viņa vārdā ir nosaukta 2008. gadā dibinātā balva vizuālajā mākslā – “Purvīša balva”, kas tiek pasniegta “reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām” [8].
Kā būtisks faktors Purvīša kanonizācijā jāmin latviešu kultūrtelpas jaunveidošanās. Latviešu glezniecība tolaik vēl īsti nepastāvēja, un tieši attīstoties nacionālajai pašapziņai un nacionālās kultūras veidošanās apstākļos, Purvītis bija pašā epicentrā (sākotnēji, kā viens no pirmajiem Latviešu mākslas studentiem, vēlāk kā jaunizveidotās mākslas akadēmijas rektors un muzeja direktors) [9]. Ja vēlamies pievienot sauju sāls, varētu teikt: pārāk lielas konkurences viņa mākslai latviešu kultūrtelpā tolaik nebija.
Purvītis – avantgards un novitāte
Parasti kā ievērojamākā Purvīša stila pazīme tiek minēts impresionisms [10]. Būtiski norādīt, ka tas savā laikā bija diskutabla novitāte, mode, ko ne visa sabiedrība uztvēra pozitīvi un pieņēma. Pats vārds “impresionisms” sākotnēji tika lietots ar negatīvu pieskaņu, lai uzsvērtu šo mākslas darbu nenopietnību: tie tika uzskatīti par manierē paviršiem un sižetā vulgāriem [11]. Sevišķi spilgti Purvīša daiļradē iezīmējas impresionisma ietekme. No tā Purvītis pārņēmis gan gleznošanu ar neizlīdzinātiem otas triepieniem (savulaik skandalozs gājiens, kas tika saistīts ar paviršību, nepabeigtību), gan praksi gleznot plenērā, jaucot krāsas “pa tiešo” uz audekla, gan arī sižetu: pārejas stāvokļu (gadalaiku mijas, sevišķi pavasara, kūstoša sniega, ūdens, rītausmas vai rieta) attēlošanu. Protams, jāatzīst, Purvīša māksla avantgardiskumā nestāv līdzās pazīstamajiem pasaules laikabiedriem, kā Pablo Pikaso (Picasso), Vasīlijam Kandinskim (Kandinsky) vai Edvardam Munkam (Munch). Tomēr nevar teikt, ka viņš būtu stāvējis pretī modernajām tendencēm un stingri turējies pie klasikas metra. Tieši pretēji, viņš bija par jaunajām tendencēm informēts un ieinteresēts, sekoja tām, integrēja savā mākslas praksē un izmantoja par bāzi jauniem meklējumiem.
Starp citu, interesantā gaismā Purvītis parādās Latvijas presē atstāstītā, zviedru preses atsauksmē par kādu Zviedrijā notikušu latviešu mākslinieku izstādi (kurā piedalījās arī Purvītis). Tur viņš nosaukts par franču impresionisma sekotāju (ar negatīvu pieskaņu). Par salīdzinoši labāku (un vislabāko) tiek atzīts mākslinieks Jūlijs Feders (klasisks reālists, kas savulaik uzskatīts par latviešu mākslas virsotni, bet kuru mūsdienās atpazīst krietni mazāks skaits cilvēku, nekā Purvīti). Lasot pārpublicēto kritiku, brīžiem pārņem pat kognitīva disonanse. Tajā izteiktas šaubas, vai maz pastāv tāda “latviešu glezniecība” (par kuras spilgtāko piemēru mūsdienās uzskatām Purvīti). Purvīša darbi tiek dēvēti par impresionistiskiem, nemierīgiem un gandrīz vai paviršiem (pretstatā mūsdienās bieži dzirdamajai jūsmai par rūpīgi un detalizēti izstrādātajām, mieru iedvesošajām Purvīša ainavām) [12].
Nacionālajā enciklopēdijā Purvīša daiļrade aprakstīta šādi: “V. Purvīša personība Latvijas kultūrā simbolizē jaunrades enerģiju un mērķtiecību, plašu un novatorismam atvērtu mākslas redzējumu (…)” [13].
Tātad Purvīša daiļradē un atstātajā mantojumā redzam interesantu paradoksu: mākslinieks, kurš savā laikā bijis novators, modes sekotājs un gandrīz vai avangardists, no mūsdienu skatupunkta ir klasiķis.
Tā rezultātā iespējams uzdot provokatīvu jautājumu: vai jaunrade vienmēr ir pretrunā vai tomēr iet roku rokā ar klasiku?
Klasicisms versus klasika
Šī jautājuma šķetināšana pieprasa atgriezties pie klasikas jēdziena. Kā raksta profesore un Hārvardas universitātes klasikas pētniece Emīlija Grīnvuda (Greenwood), klasika pati par sevi ir savdabīgs divdabis. No vienas puses, tā ir lokāla: radīta konkrētā vietā, konkrētā laikā un konkrētai auditorijai (kā jebkurš mākslas darbs pirms tā kanonizācijas). No otras: viņa izmanto jēdzienu omni-lokāla, tas ir, lokāla jebkurai vietai (ar to domājot iespēju adaptēt un pielāgot klasiku jebkuram laikmetam un jebkurai vietai un publikai, ko ietver klasikas vērtību vispārināšana un pieņemšana par universālu paraugu) [14]. Šīs diskusijas ietvaros, tas iezīmē divus temporāli atšķirīgus skatupunktus uz klasiku: mūsdienu un radīšanas laika. Piemēram, mūsdienu lasītājam (ja vien viņš nav specializējies sengrieķu studijās) nav pieejams sengrieķu skatupunkts uz Homēra “Odiseju”.
Viņam ir pieejams tikai viņa paša pieredzes (sava uzskata, par to, ko nozīmē karš, nāve, mīla, ģimene, varonība, labais un ļaunais utt), un citu interpretācijas (piemēram, filmu, gleznu, grāmatu, vēstures pētījumu) iekrāsotais lasījums. Pie tam, mūsdienu cilvēkam, kura zināšanas par seno Grieķiju vispār spēj sniegties tikai tik tālu, cik līdz mūsdienām saglabājies materiāls vēsta (kas ir vērā ņemama daļa, tomēr ne pilna aina), sākotnējais skatupunkts pilnībā nemaz nav aizsniedzams. Pat sengrieķu speciālista veidota filma neattēlotu precīzi tādu ainu, kā to redzēja vai iedomājās Homērs.
Paturot šo apsvērumu prātā, tomēr nav tik vienkārši to attiecināt uz raksta galveno varoni Purvīti. No mums viņu šķir tikai apmētam simtgade, nevis vairākas tūkstošgades, turklāt Purvītis ir tīri lokāla, nevis importēta, pasaules mēroga klasika. Taču, manuprāt, Grīnvudas argumentācija tuvina iespējamajai atbildei arī uz Purvīša problēmu, parādot divus iespējamos skatījumus: konkrētā laika un vietas tiešo skatījumu un retrospektīvu skatījumu “no malas”. Kā nekā, pēdējo simt gadu laikā mainījies ir visai daudz kas, un pat 30 gadu vecs cilvēks nu var teikt 20 gadīgajam, ka “manos laikos zāle bija zaļāka un telefoniem vēl bija vads”.
Viņa izmanto klasisko lugu adaptācijas piemēru. Klasiski darbi ir adaptējami modernā lasījumā, un, piemēram, Sofokla “Antigone” ir adaptējama atbilstoši specifiskai, lokālai, laikmetīgai politiskajai situācijai (Grīnvudas piemērā –Atola Fugarda (Fugard) Dienvidāfrikā sarakstītā luga “Sala” (The Island) [15]. Redzams, ka šajā piemērā runa ir par konkrēto klasikas darbu un tā interpretāciju, atsaukšanos uz to. Fugarda “Sala” nav klasika tādā pašā veidā, kā Sofokla “Antigone”.
Turklāt, kā norāda, piemēram, Darvins Reids Pains (Payne) grāmatā “Scenogrāfiskā iztēle” (Scenographic Imagination), teksts (luga) ir vienlaikus viena daļa no izrādes, bet vienlaikus arī mākslas darbs pats par sevi. To iespējams novērot arī praktiski – apspriežot uzrakstīto lugu, parasti tiek runāts par literāru darbu, bet runājot par izrādi, apskata teātra mākslu (kas ietver ne tikai sižetu, bet arī scenogrāfiju, aktierspēli, gaismas, skaņas, režiju, horeogrāfiju, tērpus). Tie ir divi dažādi žanri, divas dažādas lietas. Viens ir pats literārais darbs, otrs – tā adaptācija teātrī (vai filmā).
Bet kāda tam saistība ar klasiku un jautājumu par Purvīša novatoro klasiku? Šķiet, analogas attiecības lugas un izrādes attiecībām iespējams novērot starp jebkuru klasiku tās tapšanas brīdī (kad tā ir jaunrade) un skatījumiem vai atsaucēm uz to vēlāk, kad tā jau atzīta par klasiku.
Atgādināšu, ka klasika, vismaz kā to varam attiecināt uz Purvīti, nozīmē laika pārbaudi izturējušu, vērtību saglabājušu kultūras mantojumu. Respektīvi, klasikai raksturīgi, ka lietas tajā tiek iekļautas ar laiku. Pretējā gadījumā nevarētu runāt par vērtības saglabāšanu un laika pārbaudes izturēšanu.
Tātad varam konstatēt, ka novitāte nav pavisam pretrunā klasikai: tieši pretēji, novitāte ar laiku var kļūt par klasiku, un teju katra klasika savulaik bijusi jauninājums. Turklāt, paradoksāli, iespējams pat novērot, ka klasikas paraugu atdarinājumi par klasiku kļūst retāk, nekā kaut kas jauns un oriģināls.
To var pamatot ar virkni laikabiedru pāru, no kuriem līdz mūsdienām atpazīstamību saglabājis un vairumam zināms ir tieši novators, kamēr klasikas sekotāju atpazīst vien nišas entuziasti: Adalberts Jirovecs (Gyrowetz) vs. Ludvigs van Bēthovens (Beethoven), Viliams Adolfs Bugarē (Bouguereau) vs. Klods Monē (Monet), Ogists Rodēns (Rodin) vs. Antonēns Mersjē (Mercié). Tā šķiet kā teju pretruna klasikas jēdzienā. Šo pretrunu arī tad varētu risināt atbilde: klasika ir pats paraugs, nevis tas, kas radīts paraugam sekojot.
Tomēr, varētu jautāt, kas tad notiek ar modernajām kolonnām, antīko lugu iestudējumiem, hitonu tipa kleitām, grieķu frizūrām un ģipša galvām, klasiskos pantmēros rakstītām dzejām un citiem antīko un moderno klasikas vērtību atkārtojumiem? Vai arī ar ainavas gleznojumiem, kas stilistiski stingri seko Purvītim? Ikdienas sarunās nereti klasikas jēdziens tiek attiecināts tieši uz šīm atsaucēm, reprodukcijām, kopijām, pakaļdarinājumiem, sauc, kā vēlies. Par klasiku iespējams saukt ne tikai pašu kanonā iekļauto objektu vai vērtību, bet arī tās atdarinājumu. Proti, ja klasika ir atzīts paraugs, tad ir tikai loģiski to turpināt reproducēt. Pretējā gadījumā, tā saukšana par paraugu ir bezjēdzīga: kāda jēga meklēt un kolekcionēt atdarināšanas vērtus paraugus (jeb veidot kultūras kanonu), ja tos tālāk vairs neizmanto? Tādēļ, runājot par klasiku, nākas runāt arī par klasikas vērtību lietošanu un tālāknodošanu.
Te beidzot var izteikt minējumu: vai tieši šīs reprodukcijas nav vismaz relatīvā pretrunā jaunradei? Tas ir, ciktāl kāds mākslas darbs atsaucas uz klasiku, tas izmanto šo kanonizēto vienību, un ir ar to nesaraujami saistīts. Ja tas kādā aspektā atsakās no parauga, tad tas konkrētajā aspektā kļūst par jaunradi, un zaudē klasiskumu. Kas, protams, nenozīmē, ka darbs ar atsauci uz klasiku vienā aspektā nevar ietvert arī jaunradi kādā citā aspektā (pretējā gadījumā, tas būtu tieša kopija).
Ilustrēšu ar piemēru no arhitektūras. Panteons Atēnu akropolē un Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka – abas šīs ēkas varētu saukt par klasiku. Panteons ir klasika, laika pārbaudi izturējis paraugs, viens no tiem, uz ko atsaucas klasicisma arhitektūra (tai skaitā LNOB) [16]. Protams LNOB ēka nav pilnīga sengrieķu ēkas kopija: tā ietver arī jaunradi (kaut vai eklektisma interjerā vai modernu materiālu un risinājumu pielietojumā fasādē). Tā saistāma ar klasiku tiktāl, cik atsaucas uz grieķu paraugu. Ja šo atrauci “paņemtu nost”, tā vairs nebūtu klasicisma ēka. Un šādi izprastai klasikai jaunrade tātad ir pretrunā.
Manuprāt, tieši šeit iezīmējas daļēji valodisks, bet daļēji arī analīzes trūkuma izraisīts pārpratums klasikas jēdziena ikdienišķajā lietojumā. Zem ierastā lietojuma patiesībā atrodamas divas jēgas: atzītais paraugs un daiļrade, kas izmanto atsaukšanos uz šo paraugu. Pirmais nav pretrunā jaunradei, un to pat pieprasa. Otrais ir pretrunā jaunradei, tiktāl, ciktāl klasiskumu uztur tieši konkrētu īpašību pārņemšana no parauga. Tātad tikai daļa klasikas ir nepieciešamā pretrunā jaunradei. Tādēļ arī, piemēram, kultūrvēsturē parādās divi atsevišķi jēdzieni: klasika un klasicisms. Kā cenšos parādīt šajā esejā, var rasties nopietni pārpratumi, ja tie tiek sajaukti.
Atgriežoties pie Vilhelma Purvīša – viņš sekoja modernām tendencēm un radīja savus mākslas darbus, novirzoties no savā laikā atzītajiem paraugiem. Bet, kā parāda nošķīrums starp klasiku un klasicismu: novitāte ne vienmēr ir pretstats klasiskumam – reizēm tā var nozīmēt klasikas radīšanu. Citiem vārdiem, novitāte ir pretrunā tikai klasicismam (jo nav iespējama jaunrade atdarinot vai sekošana klasiskajiem paraugiem, meklējot ko jaunu). Savukārt pati klasika (kultūras izpratnē) ir mūžīgi mainīga. Kādi paraugi tiek aizmirsti vai atzīti par nesvarīgiem vai greiziem, kādi citi nāk to vietā. Savā ziņā, tas ir saprotams. Ja klasika būtu nemainīga, tā nemaz nebūtu varējusi rasties: laika pārbaudi neizturētu nekas, kas nebūtu eksistējis jau no paša sākuma, tātad, nekas no cilvēka radītā. Šādā izpratnē, nākotnes klasika nepieciešami dzimst no tagadnes jaunuma.
Visbeidzot vēlos vēl izteikt pieņēmumu, ka klasikai, iepretim klasicismam, kas jaunradi izslēdz, pat būtu nepieciešami jāietver jaunrade. Pirmie triviālie apsvērumi tam par labu būtu: kāda jēga pievienot paraugu klāstam kaut ko, kas tajā esošo nevis papildina, bet dublē? Šāda rīcība veidotu noliktavu, nevis bibliotēku. Iespējams, tādēļ iepriekšminētajos mākslinieku pāros klasikas ortodoksālie sekotāji ir izbalojuši no klasiķu rindām: viņu sasniegumi tajā jau bija, un viņi skrēja vilcienam tikai nopakaļ.
Otrs apsvērums: klasika, izprasta paraugu kopuma nozīmē, ir zināmas drošības garants. No vienas puses, uz paraugu var paļauties, ja vajadzīgs kaut kas drošs un stabils, vai, ja ir slinkums domāt. Bet, kā cilvēku veidots kopums, tas, ļoti iespējams, neietver visu iespējamo, tikai atlasi no jau zināmā. Un tādēļ uz kanonu varētu pilnīgi paļauties tikai, ja viss jau būtu zināms. Pretējā gadījumā, palikšana tikai pie jau kanonizētā nozīmētu stagnāciju. Turklāt, turēšanos pie paraugiem varētu salīdzināt ar šaušanu mērķī no divu soļu attāluma: trāpīt ir krietni vieglāk, kā netrāpīt, bet par lielu prasmi tas neliecina, nemaz neminot šādas iespējas reto sastopamību reālajā dzīvē.
Taču klasikas paraugu kopēšanai piemīt vēl kāda īpatnība. Kopija un atdarinājums ne vienmēr sasniedz to, ko kopējamais paraugs. Lai to izvērstu, atsaukšos uz ļoti klasisku argumentu, pieminot Platona bēdīgi slaveno apgalvojumu, ka no ideālās valsts mākslinieki būtu jāizraida. Platonu uz šādu slēdzienu vedināja apsvērums, ka mākslinieki nodarbojoties ar maldu ražošanu: tie veido lietu attēlus, nevis pašas lietas. Mākslinieks var uzzīmēt galdu, bet tas nav galds, uz kura var uzservēt pusdienas. Tas ir atdarinājums. Turklāt, Platona ideju teorijas ietvaros, pat pats galds ir galda idejas, vai eidosa, atdarinājums, un atbilstoši galda attēls ir atdarinājuma atdarinājums [17]. Zināmu līdzību var saskatīt arī saistībā ar klasiku. Ja klasika ir paraugs, tad tā atdarinājums klasicismā ir tikai klasikas attēls. Pie tam, ja gribam teikt, ka klasika par tādu kļūst, jo tai izdodas atspoguļot kādu būtisku vērtību, tad klasicisms kļūst par šī attēla attēlu.
Protams, jāpiemin, ka ne visas novitātes iztur laika pārbaudi. Cilvēks kaut ko rada nemitīgi, bet kultūras kanonā nonāk tikai maza daļiņa no tā. Sevišķi akūti tas varētu būt mūsdienās, kad notiek masveidīga kultūras artefaktu pārprodukcija. Tas var novest pie grūtības izvērtēt, ko no visa būtu vērts saglabāt, un respektīvi iekļaut kanonos, nemaz nerunājot par nevienprātību vērtības noteikšanā. Var, protams, teikt, ka laiks rādīs, bet tomēr kultūra nav kā laikapstākļi, kas nāk un aiziet paši par sevi. Par noteiktas kultūras klasiku kļūst tas, kamā šīs kultūras pārstāvji saskata sev būtiskās vērtības, un ko tādēļ saglabā. Tiesa, atsevišķs jautājums ir, kurš ir tas, kas nosaka un saglabā vērtības: valsts, muzeji, kolekcionāri, mākslinieki, vienkāršie cilvēki, vēsturnieki, vai visi kopā un katrs atsevišķi? Bet šie jautājumi jau kreitni sniedzas ārpus šī raksta galvenās tēmas.
Izskaņa
Noslēgumā, varu teikt, ka no Purvīša kā klasiķa varam ņemt piemēru ne tikai Latvijas ainavas mīlestību un tehnisko meistarību tās attēlošanā, bet arī viņa mākslinieciskajā un pedagoģiskajā darbībā novērojamo atvērtību pret jaunradi. Tas nenozīmē nekritiski pieņemt pilnīgi visu. Bet tas nozīmē: nenoraidīt kaut ko jaunu, tikai tāpēc, ka tas neatdarina jau par klasiku kļuvušos paraugus.
Protams, šajā rakstā ir runa par pieņemto klasiku, par novatoriem, kam izdevies pārliecināt savus laikabiedrus un nākamās paaudzes. Tādā ziņā, kultūras kanonam nav tik stingru pretenziju, kā, piemēram, baznīcas kanonam. Jāņem vērā, ka kultūras kanonu veido paši cilvēki, un procesā, visdrīzāk, ir iesaistīti, cita starpā, sagadīšanās un paviršums. Tajā kaut kas var nonākt tādēļ, ka nekā cita nav, vai tādēļ, ka konkrēta sabiedrības grupa to intensīvi atbalsta, vai tādēļ, ka tas ir kaut kas radikāli atšķirīgs no iepriekš redzētā.
Nevajadzētu arī gāzties pretējā grāvī un teikt, ka kanoniskais ir subjektīvs, apsūnojis kādu muļķu vai “valdošās kliķes” viedoklis. Kādreiz tā, protams, var būt. Tādēļ pirms noraidīšanas vai sekošanas kādai klasiskai vērtībai ir vērtīgi iedziļināties un papūlēties izprast visus iemeslus, kādēļ kaut kas ir ticis uzskatīts par saglabāšanas un atkārtošanas vērtu.Nereti var teikt, ka Purvīša (un daudzu citu, tai skaitā mūsdienu, mākslinieku) noraidoši noskaņotie laikabiedri bieži vien ir pārāk pārņemti ar saviem priekšstatiem par klasiku, un mēdz nepamanīt mežu aiz kokiem (jeb vērtību aiz kaut kā vēl neredzēta).
Piezīmes un izmantotā literatūra:
[1] Raksts nepretendē apgalvot, ka mūsdienās Purvītis netiek atzīts kā sava laika novators, vai ka savas dzīves laikā viņš būtu bijis absolūts revolucionārs. Nošķīrums tiek ieviests metodoloģiskā nolūkā, lai izgaismotu un analizētu paradoksu klasikas jēdziena lietojumā.
[2] Šķirklis „Klasika”. No: Tēzaurs (vasaras versija 2026) Pieejams: https://gemini.google.com/app/56045413e412c3cc, [skatīts 6.08.2026]
[3] Šķirklis „Vilhelms Purvītis” // Latvijas kultūras kanons. Pieejams: https://kulturaskanons.lv/archive/vilhelms-purvitis/ [skatīts 6.08.2026]
[4] Ibid.
[5] Izstāde „Purvītis”. No: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pieejams: https://lnmm.gov.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/izstades/purvitis-449 [skatīts 5.08.2026]
[6] UNESCO veidots kalendārs, kurā pēc dalībvalstu pieteikuma un Ģenerālkonferences apstiprinājuma tiek iekļautas šo dalībvalstu būtiskāko kultūras notikumu vai personību apaļās jubilejas, sk. https://www.unesco.lv/lv/unesco-svinamo-gadadienu-kalendars
[7] Ābele. K., Vilhelms Purvītis // Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/272221-Vilhelms-Purvītis [skatīts 5.08.2026]
[8] Izstāde „Purvītis”. No: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pieejams: https://lnmm.gov.lv/par-mums/purvisa-balva [skatīts 5.08.2026]
[9] Kļaviņš, E. Vilhelms PurvītisRīga: Neputns, 2014, lpp. 74.
[10] Ābele, K. Vilhelms Purvītis // Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/272221-Vilhelms-Purvītis [skatīts 5.08.2026]
[11] Samu, M. Impressionism: Art and Modernity No: The Metropolitan Museum of Art. Pieejams: https://www.metmuseum.org/essays/impressionism-art-and-modernity [skatīts 5.08.2026]
[12] Ārons, M. Apskats // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.3 (01.03.1928) Pieejams https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:692041
[13] Ābele, K. Vilhelms Purvītis // Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/272221-Vilhelms-Purvītis [skatīts 5.08.2026]
[14] Greenwood, E. Reception Studies: The Cultural Mobility of Classics //Daedalus, 145(2), p. 41–49.
[15] Sala (The Island) ir luga, kuru sarakstījuši Atols Fugards, Džons Kani un Vinstons Ntšona. Aparteīda (valdības īstenotas segregācijas politikas no 1948. līdz 1994. Gadam Dienvidāfrikā) laikmeta drāma, kuru iedvesmojis patiess stāsts, kas norisinās nenosauktā cietumā, balstītā uz Dienvidāfrikas bēdīgi slaveno Robbenailendas cietumu, kurā tika turēts Nelsons Mandela. Lugas sižets attēlo, kā divi cietumnieki mēģina slepeni iestudēt lugu “Antigone”, galvenokārt ar atsauci uz Antigones pretošanos valsts likumam, kas aizliedza viņai apbedīt savu brāli – valsts nodevēju.
[16] Levina, M., Markova, L. Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka, arhitektūra // Nacionālā enciklopēdija, Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/34540-Latvijas-Nacionālās-operas-un-baleta-ēka,-arhitektūra [skatīts: 16.08.2026]
[17] Plato Republic. Transl. Grube, G. M. A. // Plato. Compete works, Ed.Cooper, J. M., Cambridge: Hackett Publishing Company 1997, p. 971-1223.