Pirms dažādu mītu un pasaku stāstīšanas un pārdomu vārstīšanas ir nepieciešama neliela atruna. Pirmkārt, šis ir tikai neliels pārdomu kopums, kas tapis garās, tumšās ziemas naktīs, tas izskaidro ne līdz galam izstrādātās nianses un pāris marginālu aspektu klātbūtni. Tādēļ šo tekstu nevajadzētu neuztvert pārāk skarbi. Otrkārt, jebkuru tēlu līdzība reālām personām ir tikai sakritība, ja šādas sakritības izdodas novērot, tad tā drīzāk ir lasītāja šizofrēnijas pazīme, nevis autora vaina.
‘Sašķeltība ne pie kā laba nenoved. Vienotībā (nejaukt ar politisko partiju) slēpjas spēks. Tāpēc viens no risinājumiem, kā mazināt laupīšanas kāri, ir vienotība.’
Mīti jau izsenis ir palīdzējuši cilvēkiem veidot izpratni par Pasauli. Tie ne vienmēr ir vēsturiski precīzi. Piemēram, 20. gs. plaši izplatīts bija mīts par latviešiem 700 gadu ilgā vāciešu jūgā. Tas vēstīja, ka sākotnēji latvieši laimīgi dzīvojuši savās sētās. Tad Daugavas grīvā no kuģiem izkāpuši bargie vāciešu bruņinieki, viņus savažojuši un nežēlīgi paverdzinājuši. Līdzīgi kā afrikāņus Amerikas kokvilnas plantācijās.
Tomēr šis stāsts neatbilst patiesībai. Dzimtzemniecība veidojās vairākus gadu simtus pēc vāciešu ierašanās, turklāt pirmos simts gadus tā nebija pielīdzināma verdzībai Amerikas dienvidu štatos. Turklāt apšaubāms, ka tolaik, kad bīskaps Alberts ar savu kompāniju izkāpa Daugavas krastos, eksistēja skaidri nodalīti “latvieši” un “vācieši”.
Neskatoties uz faktuālām neprecizitātēm, šis mīts sniedz svarīgu mācību — brīvību ir jāsargā, citādi to var zaudēt. Tā ir mītu svarīgākā funkcija — caur stāstu nodot pamācību. Tādēļ mītu atstāstīšana var būt vērtīga un pedagoģiska nodarbe.
Pēc kārtīgas ‘’doomscrolling’’ sesijas (no angļu val.: bezgalīga negatīvu ziņu ritināšana) jeb Pasaules jaunāko notikumu izpētes, prātā atausa kāds sens mīts. Reiz sen senos laikos dzīvoja kāds vīrelis, kurš mājoja kādā baltā marmora būdā. Viņš bija tāds savāds tipiņš. Viņu neinteresēja godīgums, taisnīgums un cilvēcība. Šos tikumus viņš nekopa. Pie tam šis vīrelis no apkārtējiem sagaidīja, lai pret viņu attiektos kā pret dievu. Taču tas būtu pārāk cēli teikts. Labāk sauksim viņu par ‘’dieviņu’’ vai ‘’dievelīti’’, jo viņam trūkst īstu dievu raksturojošu predikātu. Šī vīreļa vārds bija Zevs.
Kādu dienu šis ‘’dievelītis’’ ieraudzīja daiļu ķēniņa meitu. Viņas vārds bija Eiropa. Skaistule viņu apbūra. Kā jau pārlieku pašpārliecināts tipiņš, Zevs dzīvoja pēc principa: “Ko gribu, to ņemu.” Zevs, Iekāres pārņemts, izlēma Eiropu nolaupīt.
Savu nekrietno nodomu viņš īstenoja šādi: Dienā, kad Eiropa vienatnē pastaigājās pa tēva īpašumiem, Zevs pārvērtās par daiļu vērsi un gāja ganīties pļavā. Eiropa, ieraugot tik skaistu radījumu, pienāca tuvāk. Tā daiļuma apburta, viņa uzkāpa vērsim mugurā. Tolaik nebija nekas neparasts sēsties ne vien zirga, bet arī vērša mugurā. Tajā brīdī Zevs metās skriet. Viņš traucās pāri ūdeņiem un zemēm. Vietu, kur tas apstājās, lai izmantotu savu laupījumu, mēs vēl šobaltdien dēvējam par Eiropu.
Atgriežoties mūsdienās: mums eiropiešiem, kas dzīvo šīs senās nolaupīšanas vietā, mīts atgādina, ka jāuzmanās no pašpasludinātiem “dieviņiem” un balto būdu valdniekiem. Pietiek tikai paskatīties apkārt, lai pamanītu, cik daudz tādu ir savairojies. Gan rietumos, gan austrumos vienmēr atradīsies kāds laupītājs. Viens tepat blakus laupa, izvaro un nogalina, otrs no savas baltās būdas redz un iekāro svešu, kaļ ļaunus plānus. Mīts atgādina par draudiem – kāds var gribēt mums nolaupīt Eiropu.
Šāds stāvoklis ir bīstams. Tomēr ir cilvēki, kas domā citādi. Daži saka: “Tas mūs neskar, tā nav mūsu problēma.” Citi pat uzskata, ka ar laupītājiem vajadzētu sadarboties. Pirmajiem gribētos atbildēt, ka tāds miers ir apskaužams, bet bīstams. Tēlot strausu, kas galvu smiltīs paslēpis un izliekas neko nezinām. Otrajiem gribētos sacīt: “Dārgie draugi, ja jūs atbalstāt laupīšanu, izvarošanu un slepkavošanu, lūdzu, savas savādās tieksmes uzticiet biktstēviem un psihoterapeitiem!”
Savukārt pārējiem, kuriem nepatīk doma par vardarbību, būtu jāpiekrīt, ka mums jādara viss iespējamais, lai to novērstu. Vērtīgi atcerēties, ka asinis ir grūti izmazgāt gan no krekla, gan sirdsapziņas. Rodas jautājums: ko mēs varam darīt, lai apturētu ‘’dievelīšu‘’ un balto būdu īpašnieku laupīšanas kāri? Atbildi meklēsim citā pamācošā mītā.
Kādam tēvam bija vairāki dēli, tie visu laiku strīdējās. Neviens tēva padoms nespēja mazināt nesaskaņas. Tad tēvs nolēma praktiski demonstrēt, kā nesaskaņas noved pie neveiksmēm.
Viņš lūdza atnest žagaru saišķi un deva to katram dēlam mēģināt salauzt. Katrs centās no visa spēka, taču neviens to nespēja. Tad tēvs atsēja saišķi un pasniedza žagarus pa vienam. Atsevišķus žagarus bija ļoti viegli salauzt. Kad visi žagari bija salauzti, viņš sacīja: “Mani dēli, kad jūs paliekat vienoti un palīdzat cits citam, jūs esat stipri, ienaidnieks nespēj jums kaitēt. Bet ja paliekat sašķelti, jūs esat trausli kā katrs atsevišķs žagars.”
Eiropas bērniem, kas dzīvo šo pašpasludināto ‘’dievelīšu’’ ēnā, vajadzētu ieklausīties šajā mācībā. Sašķeltība ne pie kā laba nenoved. Vienotībā (nejaukt ar politisko partiju) slēpjas spēks. Tāpēc viens no risinājumiem, kā mazināt laupīšanas kāri, ir vienotība. Cilvēki veido mazas savienības — draudzības, ģimenes, kopienas. Tālāk tās veido lielākas vienības — ciemus, pilsētas, novadus. Novadi apvienojas valstīs, bet valstis var veidot valstu savienības.
Vienotībai jāvalda visos šajos līmeņos. Taču tas vēl nenozīmē, ka ar to pietiek, lai stātos pretī “dieviņiem”. Lai pretotos vajadzīgs gana liels “žagaru saišķis”. Mazus saišķus — divus vai trīs žagarus — kāds laupītājs var salauzt diezgan viegli. Cīņai pret lieliem draudiem nepieciešama liela savienība. Teorētiski tā būtu vairāku valstu savienība, bet praksē tādu vienotību nodrošināt ir ļoti grūti.
Bišu stropā visas bites zina, kas jādara, ja uzbrūk irsis — tās to ielenc blīvā sfērā, ritmiski kustinot spārnus, to uzkarsē un nobeidz. Taču valstu savienībās tas tā var nenotikt. Krīzes brīdī kāda no valstīm var tikt atstāta novārtā.
Mazāks, līdz ar to vieglāk manevrējams, cilvēku kopums ir valsts. Arī valsts nav ideāls veidojums. Tās spēks ir atkarīgs no valdnieku krietnuma un kompetences, no pieejamajiem resursiem, kas vienām valstīm ir lielāki, citām mazāki. Tāpat izšķiroša nozīme ir iekšējai pārvaldei — par tās formām cilvēki strīdas jau no laika gala. Un tomēr, neskatoties uz nepilnībām, autors uzskata, ka par vienotības pamatu vislabāk kalpo valsts.
Par kādu valsti Eiropas bērni varētu runāt, ja tiem tādas nav? Pašlaik viņi ir apvienojušies valstu savienībā. Gluži kā izkaisīti žagari mežā domā, ka viņus nevarēs salauzt. Tikmēr pa mežu klejo dažādi ‘’dievelīši’’ un balto būdu saimnieki, kas tikai gaida izdevību.
No šīm bažām dzimst ideja par Eiropas Valsti — vienotu valsti, kurā zem viena karoga apvienojas visi Eiropas bērni, lai nepieļautu atkārtotu Eiropas nolaupīšanu. Tā nav jauna ideja, dažādi domātāji to ierosinājuši jau pirms simtiem gadu.
Šīs idejas būtība ir vienkārša: ja mītā Eiropa nebūtu bijusi viena pati, bet pastaigātos kopā ar visu karaļa saimi, tad Zevs nebūtu tik viegli viņu aizvedis. Ļaužu pulks būtu apturējis ‘’dieviņu’’ un Eiropai nekādas briesmas nebūtu draudējušas.
Šādas jaunās valsts veidošana nemaz nešķiet tik neiespējama. Jau tagad liela daļa Eiropas valstu ir apvienojušās kopīgā savienībā, ar kopīgu valūtu, kopīgiem noteikumiem, to robežas dabā ir grūti manāmas.
Vienota valsts dotu vairākus ieguvumus. Pirmkārt, iedzīvotāji varētu gulēt mierīgāk zinot, ka laupītāja noķeršana nebūtu tikai viņu pašu ziņā. Otrkārt, aizsardzības spēks būtu krietni lielāks: viens kopīgs karaspēks spētu darboties daudz efektīvāk nekā vairāki atsevišķi. Tāpat kā dūre ir daudz stiprāka par izplestu plaukstu — vienā gadījumā sitiens ir vienots un spēcīgs, otrā tas sadalās pa atsevišķiem pirkstiem.
Turklāt nebūtu jābaidās, ka, baidoties pazaudēt gredzenu, kāds pirksts atteiktos sist. Dūrē visi pirksti darbojas kopā. Vienā kustībā tieši laupītāja vaiga kaula virzienā. Tāpat arī vienota Eiropas valsts varētu pretoties laupītājiem daudz izlēmīgāk, nekā atsevišķas valstis.
Šāda Eiropas valsts spētu ne tikai stingrāk pretoties balto būdu saimniekiem, bet arī veicinātu ātrāku attīstību. Lielākas kopējās iespējas un resursi atvērtu ceļu plašākai izaugsmei — tas pats par sevi varētu būt pietiekams iemesls šādas valsts izveidei. Galu galā dzīvē nepieciešama nepārtraukta attīstība.
Protams, vienota valsts radītu bažas kultūras un valodas jautājumos. Par mierinājumu var kalpot tas, ka šī jaunā valsts nepretendētu uz laupīšanu, jo tas nozīmētu aplaupīt pašiem sevi. Tās mērķis nebūtu kultūru vai valodu iznīcināšana, bet gan šo dārgumu aizsardzība. Turklāt tā būtu spēcīgs vairogs pret tiem, kas tiecas iznīcināt vai piesavināties svešo. Kultūras aizsardzība prasa spēku un vienotību.
Laupītāji, ‘’dievelīši’’ un balto būdu saimnieki ir savairojušies, atliek cerēt, ka tuvākā vai tālākā nākotnē tiem pretī stāsies viena, vienota valsts. Protams, arī tā nav ideāls risinājums, jo valstij, tāpat kā jebkurai kopienai, ir savas problēmas. Autora personīgais, ideālais risinājums būtu citāds — katram dzīvot vismaz 20 kilometru attālumā no otra, gluži kā savulaik latviet’s savā sētā.
Varbūt ir vēl citi pasākumi, ko iespējams darīt, lai mazinātu balto būdu saimnieku varu. Vismaz ceru, ka šīs tumšajās ziemas naktīs radušās pārdomas pamudinās domāt un rīkoties, lai vēlreiz nepieļautu Eiropas nolaupīšanu.