*Teksts ir sadalīts vairākās daļās
Šī brīža pasaulē, vārds “mīlestība” ir kļuvis par universālu apzīmētāju – to lieto filmās, grāmatās, mākslas izstādēs, runājot par ēdienu, svētkos, plašsaziņas līdzekļos un akadēmiskajos pētījumos, kur tiek atklāti visdažādākie diskursi: no tēvzemes mīlestības un kaislības pret zināšanām līdz Platona eros un kristīgās agape koncepcijām. Šī plašā vārda lietojuma rezultātā mīlestības jēdziens nereti tiek neizprasts, tādēļ rodas fundamentāls jautājums – kas ir “mīlestība” un kāda ir tās daba, kā arī papildus rodas jautājums, – ko par mīlestību saka tradīcija un filozofija.
Filozofijas vēsturē filozofijas un teoloģijas ciešā attiecība atklāti parādās reliģijas filozofijā. Šī tēma ir atrodama daudzu antīko filozofu darbos, piemēram, Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De natura deorum, 44. g. p. m. ē.). Kristietībai nostiprinoties un kļūstot par plašāku un garīgu kultūras spēku, tās domātāji sāka veidot teoloģisku pamatu, integrējot antīko filozofiju, piemēram, platonismu – kristīgās pasaules skatījumā. Vieni no šīs tradīcijas aizsācējiem bija baznīcas tēvi, kuru darbus un idejas vēlāk apzīmēja ar terminu – patristika, pie šiem domātājiem pieder, piemēram, Aleksandrijas Klements (Titus Flavius Clemens), Origens (Origen) un Svētais Aurēlijs Augustīns (354-430), kristiešu teologs, svētais tēvs.
Sv. Augustīns ir ietekmējies no antīkās Grieķijas filozofijas un viņa uzskati balstās gan Svēto Rakstu, gan filozofijas tradīcijā, viņš ir pazīstams ne tikai kā svētais, bet arī ar savu dzīvesgājumu – daļu no savas agrīnās dzīves viņš pavadīja nododoties baudkāres apmierināšanai, nāca no divu mājsaimniecību ģimenes, tomēr kāds būtisks dzīves notikums viņam kļuva par pagrieziena punktu – atgriezties no jutekliskās pasaules garīgajā dzīvē. Tāpēc tieši Augustīna izpratne par mīlestību man šķiet interesanta un būtiska, tā ir daudzdimensionāla – tai ir dažādi nosaukumi, un mīlestības izpratne ir saistīta ar dažādiem jēdzieniem, kas sākotnēji šķiet nesaistīti – piem., grēks, brīvība, izvēle u.c.
Kristīgā tradīcija, kuru lielā mērā ietekmēja Sv. Augustīna darbi, var sniegt mūsdienu cilvēkam valodu garīgajam dialogam, iekšējai orientācijai un izpratnei par dzīves jēgu pasaulē. Rietumu kultūra savos pamatos ir veidojusies kristīgās pasaules ietekmē (izglītība, medicīna, ētika, tiesības, cilvēktiesības, māksla utt.), bet šodien, sekulārismā, kad novērojams, ka daudz cilvēku piedzīvo eksistenciālu tukšumu, atsvešinātību vai informācijas pārsātinājumu, iespējams tieši kristīgais diskurss var piedāvāt jēgas valodu, kas nav tikai racionāla, bet arī eksistenciāli dziedinoša.
Mūsdienu laikmets, ko raksturo sekulārisms un patēriņa kultūra, vairs neuzskata, ka mīlestības galvenais mērķis būtu Dievs. Mīlestība tiek uztverta kā daudzveidīga un tā nav saistīta ar vienoto – Dievu. Šo domu der pārdomāt un apdomāt, ko tas nozīmē cilvēka mīlestības izpratnē?
Pieņemot, ka mūsdienu sabiedrība ir postmoderna, tā ir sadrumstalota – sadalīta dažādās grupās un neseko vienotai idejai par savienošanos ar dabu, cilvēkiem un Dievu, postmodernismā uzplaukst dažādi garīguma veidi, kā pamatā ir baudas vai savu vēlmju sasniegšana. Tādā ziņā šis laikmets meklē dzīvi kā pieredzes telpu.
Sv. Augustīns šajā periodā var piedāvāt kristietības skatījumu uz mīlestību, kā kaut ko tādu, kas netiek patērēts un iespējams var atklāt mīlestību kā attiecību struktūru, kur centrā ir virzība uz transcendentu jēgu, tā ir tāda jēga, kura nav materiāli ierobežota.
Sv. Augustīna skatījumā mīlestības izpratni nevar reducēt uz vienkāršu jēdzienisku vai loģisku “dalījumu” vai kategorizāciju – tā attīstās pakāpeniski un mainās un vienmēr ir klātesoša laicīgā un cilvēka dimensijā. Sv. Augustīna skatījumā tikai mīlestība, kas virzās uz Dievu un ietver garīgo pacelšanos, ir patiesa un ētiski pareiza, savukārt savtīgā mīlestība noved pie grēka un sabiedrības destrukcijas. Tas mūsdienās ir svarīgi, jo, pirmkārt, cilvēki dzīvo gan baudas kultūras dēļ, otrkārt, gan cilvēkiem vārds mīlestība šķietami ir zaudējis savu būtību.
Lai labāk izprastu kristietības dogmatisko skatījumu, apmeklēju katehēzes Romas katoļu draudzē, kurās piedalījās arī Rīgas arhibīskaps. Draudze lasīja Svēto Rakstu fragmentus, un sekoja publiskas lūgšanas. Klausoties, manī radās pārdomas. Lūgšanā tika pausta cilvēka cerība, ka Dievs spēj risināt cilvēku ciešanas caur mīlestību. Bet ko tas īsti nozīmē? Kā ciešanas var tikt atrisinātas caur mīlestību, vai tas nozīmē, ka Dievs iejauksies cilvēka dzīvē un tās izbeigs? Vai arī tā ir norāde uz cilvēka spēju mainīties pašam, piedzīvojot mīlestību?
Sv. Augustīns plaši rakstīja par mīlestības tēmu, viņš papildināja to ar caritas un cupiditas koncepcijām kā diviem mīlestības veidiem, tas ir lasāms, piemēram – darbos ‘Atzīšanās’ (Confessiones) un ‘Dieva pilsēta’(De Civitate Dei).
Šajās esejās par Sv. Augustīnu ir mēģināts apkopot dažas no Sv. Augustīna idejām par mīlestības izpratni gan teoloģiskajā dimensijā – attiecībā uz Dievu, ietverot ētisko – caritas un cupiditas un garīgo dimensiju – Svētā Gara loma mīlestības transformācijā.
Manu personīgo pieredzi, darba izstrādes gaitā veicināja Rīgas arhibīskapa vadītās katehēzes: publiskās lūgšanas un lasījumi par Dieva mīlestību rosināja jautājumu, vai cilvēki patiesi uzskata, ka dievišķā mīlestība spēj atrisināt ciešanas vai piedāvā vien samierināšanos. Šī pieredze kalpo kā empīrisks punkts, kas papildina teorētisko darba analīzi un norāda uz nepieciešamību skaidri diferencēt mīlestības kategorijas un to
Šis darbs ir veltīts Sv. Augustīna dažādo mīlestības jēdzienu analīzēm un to saistībām ar cilvēku, kur mīlestība tiek uztverta kā nozīmīgs virzītājspēks gan ētiskajā, gan teoloģiskajā domāšanā. Sv. Augustīna skatījumā mīlestība nepastāv kā nejaušs emocionāls impulss, bet gan kā apzināta un gribā balstīta rīcība, kas virza indivīdu uz patiesu, labo būtību.
Sv. Augustīns uzskata, ka mīlestība vienmēr ietver gribu, apzinātu izvēli tiekties pēc labākās, patiesas un nemirstīgas patiesības. Saskaņā ar Sv. Augustīna domām, mīlestības hierarhija jeb “ordo amorum” nosaka, ka augstākais mīlestības objekts ir Dievs, kam sekmīgi iestrādājas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet zemāk nonāk materiālie un laicīgie objekti. Šī hierarhija uzsvērti ilustrē, ka mīlestības morālā kvalitāte tiek noteikta pēc tā, uz ko tiešām tiek virzīta cilvēka vēlme un kā tiek hierarhiski kārtotas mīlestības attiecības. Tāpēc Sv. Augustīns savos darbos, rakstot par mīlestību, nelieto, vienu konkrētu vārdu, Augustīns nošķir mīlestības jēdzienus, lai tos precīzāk raksturotu.