Kas var būt labāks par likteņa dotu iespēju piestrādāt nošņurkušā bārā – pašā Rīgas mūru viducī?
Te jums neliels suvenīrs no ‘’tiem laikiem’’: Patiesi brīnišķīgs dzejolis par patiesi brīnišķīgu viesi.
Goda viesis
Nakts veldzi, mieru meklēt iet
Caur ielām šaurām
Mūru stāviem
Cilvēkpūļiem izspraukties
Uz Bāru senu, burvīgu
Melnā stundā viesoties
Pie Bārmenes, kas gaumi zina
Pie letes pielipt, biedroties
. . .
Eleganta pauze, kurā Goda viesis iesoļo bārā, apsēžas uz koka krēsla, uzliek matainos elkoņus uz lipīgas bāra letes. Patmīlīgām acīm aprij Bārmeni.
. . .
Tik garām ķeru viņas roku
Lai zina KĀ man labāk liet
Tā viņa mani apmierina
Kad es tai dodu liet un liet
Ir viņas ģīmis vīna sārtais
Un brandavīna slābanais
Ar vienu pirkstu gribas šmaukties
Tai vēlreiz drusciņ piedurties
‘’Eu, vecen, dzirdi, te vēl jālej!
Ko tūļājies un neproties?’’
Ir manas vārdu frāzes saldas
Vēl nodomi kā alus briest
‘’Eu, meiten,’’
Tas ir dievbijīgi teikts
‘’Vai es kurla?’’
Mantra rezonē
‘’Tev smaga roka”
Daiļāk nevarētu bilst
‘’Ko bolies?’’
Frāze pārklūp katarsē
Bārs atrodas starp divām baznīcām. ‘’Laimīgā stunda’’, kad par samazinātu cenu pieejami dzērieni, ja tos pērk pārī, ik vakaru septiņos tiek baznīczvanu iezvanīta. Kamēr Vecrīga dārd ‘’laimīgās stundas’’ priekā, domāju par seniem paziņām, gaidām un liktenīgām nespējām.
Mīļākais
Jēzu, tu nogūlies smiltīs
Slinkā miesa uz sešiem vai septiņiem stāv
Pret zemi gulst tavas krūtis
Tavs pulss mūs klusumā atstāj
Kā lai es zinu
Ka Dievs mani mīl?
Ja nedzirdu
Kā viņš svētī
Baznīcu torņi pamesti slābst
Skops ar vārdiem ir debesu Tētis
Jēzu,
Kam nelaidi Svētgara vēsti
Divas spārnotas dūjas, kam nākt
Diet uz manām skumjpilnām krūtīm
Maigas dūnas aiz sevis atstāt
Deviņas reizes padevos nogurumam laika periodā no pulksten 24:00 līdz pulksten 4:00. Dīvainos ģīmjos, savējo ieskaitot, vairākkārt ieskatījos un neizdibināju neko. Visādi tēli, baisāki par vilkiem un pamātēm no Grimmu brāļu pasakām, krustu šķērsu izstaigājuši bāru, bet, mieru neatraduši, devušies tālāk.
Pienāk rīts. Pelēcīga gaisma ielīp sakaltušos alus pleķos. Kā iespējams tik lielā mērā tikt atrautai no realitātes? Kurš mani gaidīs šajā neērtajā diennakts stundā? Vien Dievs, putekļi, no miega iztraucēti baloži un aiz letes aizsēdējušies mīļākie.
Fotonu Dievs
Viļņu un fotonu pasaules svētums
Viņa divas dabas
Vecā un Jaunā
Bez derībām
Kāds savēzē spārnus
Saceļot putekļus debesu saulē
Putekļu gabali tēlo
Dieva dabu
Cēli novēršoties
Ko DARĪT lietišķam ķermenim?
Pavadīt mūžu cerībā savienoties
Ko darīt, PAVADOT MŪŽU, lietišķam ķermenim?
Cerībā – savienoties
Tad pienāk priekšpusdiena – laiks, kad nakts izmocītie ļaudis aizmirstas miegā.
