Man sakrājies daudz stāstu un stāstiņu. Kaimiņu onka teica- ja negribi klausīties, vismaz netraucē muldēt. Tad nu- muldēšu ar!
Šis stāsts ir par to, kā mani izglāba skiču bloks.
Notikums risinājās pirms pāris gadiem ap Lieldienu laiku. Es tad dzīvoju Francijas pašos Dienvidos, jau martā gaiss kļūst patīkami silts, apmēram, kā jūnija sākums Latvijā. Diena bija burvīga un es nespēju nosēdēt iekštelpās. Jautāju savam draugam vai viņš nevēlas man pievienoties pabūt pie upes. Mēğinu šo ideju pārdot ar segu uz kuras pazvilnēt saulē, uzkodām un mieru, bet viņš man atsaka, jo gaidot svarīgu zvanu zoomā. Es sašļuku nedaudz, bet viņa iedrošināta, nolēmu iet viena. Kompānijā būtu labāk, bet ja ko patiesi gribi darīsi to arī bez līdzi gājējiem. Lieku somā segu, termosu ar savu mīļāko tēju, uzkodas, grāmatu un arī skiču bloku ar dažiem zīmuļiem. Es to bloku esmu izstaipījusies pa visu pasauli, un ne vienmēr to lietoju, bet man patīk, ja tas ir ar mani. Ja nu pēkšņi uznāk iedvesma? Izejot no mājas saku draugam, ka man šodien niķojas telefons un nevaru nevienu sazvanīt, taču pasaku viņam, kur plānoju doties, kad atgriezties. Ejot pa ceļu uz upi, jau diezgan agri nolienu zālainā laukā aiz vīnogulāja.
Man patīk baudīt vienatni. Zāle ir svaiga – neviens te nav spēris savu kāju. Francūži, pēc maniem novērojumiem, mīl iet iestaigātus ceļus un nav tādi bridēji kā mēs. Mierīgi izklājos pašā upes tuvumā pie kādus 3-4 metrus augstas kraujas. Sāku lasīt un pēc minūtēm 20 pēkšņi man pabrien garām svešs vīrietis. Salecos pamatīgi, jo te nevienam nav jābūt. Varbūt vīnogulāja īpašnieks atnācis mani aizgaiņāt. Tālāk ir pilnīgs strupceļš. Neizejama bambusu siena. Neloğiski, bet svešinieks iet tā it kā, kaut ko meklētu. Tad pagriežas un nāk pie manis. Nu, nē! Ko šim savajadzējās? Pienāk un sāk pārmīt ar mani pilnīgi parastas pieklājības frāzes. Cik skaista diena utt. Nu labi nodomāju, kaut kāds dzīves pabērns. Bet šis nevelkas prom. Viņš notupjas uz manas segas un sāk muldēt, kaut ko no sērijas – vei Tev ir draugs? Esmu vientuļš. Man paliek pavisam neomulīgi. Mūs neviens te neredz. Manas raizes vairo arī tas, ka ar katru jautājumu viņš bīdās tuvāk.
Esmu starp krauju un šo svešinieku – vārda tiešā nozīmē! Man sākas panika, bet es valdos, jo man jāpaliek pēc iespējas ilgāk šajā “ pieklājīgajā” komunikācijas fāzē. Varbūt man izdosies izsprukt, kaut ko izdomāt. Dullos brīžos vispār labi saglabāt mieru. Sirds skrien. Saprotu, ka ir dimbā!
Mēğinu viņam neredzot piezvanīt kādam. Bet telefons nedarbojos, atkal nav signāla. Cenšos atrunāties ar to, ka gribu turpināt lasīt. Taču manis teikto viņš pilnīgi ignorē. Es meloju, ka tulīt nāks mans draugs, bet viņš liekas jūt manu blefu, un tikai pašapmierināti pasmaida, sakot, ka meitenēm nevajdzētu vienām staigāt. Viņa komunikācija nu jau kļuvusi ļoti, ļoti savāda. Bīstama. Es saprotu, ka viņš mani neatstās. Es pat iedomājos zvelt viņam ar grāmatu pa seju un skriet prom, bet viņš visticamāk mani noķertu un gan jau nosistu. Tā, es sev saku, ar Tevi tulīt notiks kaut kas slikts, un vienīgais, ko Tu vari darīt ,ir ielāgot viņa seju. Ielāgot seju un kliegt pilnā rīklē kā aizkauta cūka, jo varbūt kāds dzirdēs. Jo skaidrs, ka mūsu spēki ir nesamērīgi, bet viegls upuris es nebūšu. Un pilnā nopietnībā, es to domāju- man būs jāzīmē šīs personas foto robots. Tad es atceros par skiču bloku, un pārtraucot viņu pusvārdā iekliedzos, ka labi zīmēju portretus! Ka LIELISKI atceros sejas, ko esmu zīmējusi. Ka gribu viņu uzzīmēt.
Atļauju nesagaidījusi, steigā sāku viņu zīmēt. Spiežu zīmuli cik stipri varu, lai paliek nospiedums nākamajā lapā. Ielāgoju visu viņa sejā, tā lai to varu aizvērtām acīm uzzīmēt. Es, nekad zīmējot kādu, neesmu tādas emocijas redzējusi cilvēkā. No neizpratnes, līdz mazliet dusmām. Acīmredzami, viņam netika mana pēkšņā kursa maiņa. Viņa seja turpināja mainīties- līdz tādai kā nožēlai. Pat kaunam. Tā kā viņš uz mani skatījās, laikam skatās kāds uz mācītāju grēksūdzē. Kāds kurš ir darījis ļaunu. Un gluži nepateiktos vārdos, mums abiem ir skaidrs, ka no upura es kļuvu par mednieku. Gaiss mainījās.
No drošā, uzbāzīgā tipa viņš palika nožēlas pilns, pat kautrīgs. Sakumpa viņa mugura. Ar trīcošām rokām viņš paņēma izplēsto lapu no manis un VĀRDU NEPATEICIS, devās prom. Nekas no tikko notikušā nebūtu uzskatām par normālu komunikāciju. Pat , ja es pieļauju, ka viņš bija vienkārši sociāli neveikls – tas nebija normāli. Man palika tik pretīgi! Es noskatījos, kā viņš aiziet. Dzirdēju kā iekāpj auto un dodas prom- tātad viņš nepastaigājās gluži bezmērķi, bet sekoja tieši man! Es visa trīcēju no adrenalīna. Ilgu laiku pat uz veikalu negribēju viena iet. Man nav problēmas ar vienatni kā tādu, jo varu mēnešiem būt savos laukos viena. Nedrīkst ļaut bailēm sevi ieslodzīt vai vienmēr domāt ļaunāko. Taču derīgi ir apjaust ,ka mūsu starpā ir cilvēki ar patiesi ļauniem nodomiem. Tie tā vien gaida muļķa avi, kura viena un apstulbusi iekritīs tiem rokās.
Esiet vienmēr uzmanīgi – vai ar skiču bloku!