Raksta autors: Marta Štauere
Skrupuloza īgņas dienasgrāmata
Nesen uzgāju samērā jaunu pētniecības jomu: mākslā balstīta pētniecība (artistic research). Manā prātā iedegās divas lampiņas: signāls par intelektuālu iekāri un “bulshita detektors”. Citiem vārdiem – sistēma sagāja uz īso.
Mākslas salaulāšana ar zinātni vienlaikus sola atvērt jaunus, tradicionālajām metodēm nepieejamus, apvāršņus. Un vienlaikus šī savienība aizdomīgi klusē pati par savu iespēju robežām. Nolēmu izpētīt šo jauno un daudzsološo dārgakmeni rūpīgāk. Un tad manī pamodās skrupulozs īgņa.
“Mākslā balstīta pētniecība ir starpdisciplināra pieeja, kurā pētniecības process ir cieši integrēts radošajā darbībā, uzskatot mākslas darba radīšanu par veidu, kā iegūt jaunas zināšanas. Atšķirībā no tradicionālajām zinātnēm, kur māksla var būt tikai izpētes objekts, šeit pats mākslinieks kļūst par pētnieku, izmantojot subjektīvu pieredzi, estētisko praksi un eksperimentus, lai nonāktu pie atziņām, kas bieži vien nav izteicamas tikai vārdos vai skaitļos. Šīs izpētes rezultāts parasti ir gan mākslas darbs (artefakts), gan to pavadošs teorētisks pamatojums, tādējādi paplašinot izpratni par kultūras, sabiedrības vai tehnoloģiju procesiem caur unikālu, radošu perspektīvu.”
Šī ir mākslīgā intelekta izveidota definīcija, jo, patiesību sakot, mākslā balstīta pētniecība izrādās gandrīz tik pat grūti definējams jēdziens kā filosofija. No Mākslā balstītas pētniecības savienības (Society of Artistic Researsch) mājaslapas uzzināms vien tas, ka tā ir starpdisciplināra, strauji augoša joma, kas uztur un veicina savstarpēju saikni starp mākslu un zinātni (un samaksājot dažāda apmēra biedra naudu ir iespēja kļūt par dažāda ranga šīs savienības locekli).
Plašāku skaidrojumu piedāvā Džuliana Kleina (Klein) eseja “Kas ir mākslā balstīta pētniecība” (What is Artistic Research”. Mākslā balstītas pētniecības pamatpremisa ir: māksla spēj sniegt cilvēcei zināšanas, kuras nav pieejamas ne ar vienu citu metodi. (Skrupulozā īgņas piezīme: viss arguments aizdomīgi nekritiski balstās UNESCO “pētniecībā” definīcijā, pat nepiebilstot, ka šī argumentācija, respektīvi, ir spēkā tikai tad ja definīcija ir patiesa). Lai nu kā, nav līdz galam skaidrs, vai visa māksla ir pētniecība/vai visa pētniecība ir māksla, un ja ne visa, tad kura daļa. Skaidras robežas neviens novilkt nevēlas (tas nekas, ka vienam skrupulozam īgņam tā dēļ ir grūtības saprast, kas tad īsti mākslā balstīta pētniecība pētniecība ir).
Vēl pāris citāti no dažādiem rakstiem (tai skaitā dažiem kritiskiem) par māksliniecisko pētniecību ir pieejami interneta vietnē “Between Science & Art”.
Jāpiebilst, ka galvenā kritiskā “lampiņa” iedegas tieši pie robežu trūkuma. Ironiski, ka mākslā balstītas pētniecības aizstāvji norāda ar pirkstu uz tradicionālās zinātnes metodoloģiskajiem un datu ierobežojumiem, un piedāvā savu praksi kā šīs robežas paplašinošu, bet vienlaikus neatzīst savu metožu un iegūstamo secinājumu robežas. Šis šķiet ļoti būtisks jautājums, ņemot vērā, ka mākslā balstītās pētniecības metodes, iespējams, patiesi varētu izteikt kaut ko, kas ir pāri “tradicionālās” zinātnes iespējām, un tā sniegt ieguldījumu cilvēces zināšanu paplašināšanā. Taču ieguldījums varētu izplūst un kļūt neizmantojams (vai misizmantojams) ja nebūs skaidrs, kas tieši tiek ieguldīts, kas iegūts un kam to iespējams izmantot.
Vēl vienu problēmu varētu uzrādīt, atsaucotis uz zinātnes filosofu Karlu Poperu, kurš kā zinātniskuma standartu izvirza falsificējamību. Tas nozīmē, ja kāds apgalvojums pretendē būt zinātne, tam ir labprātīgi jāuzrāda, kādi fakti varētu apgalvojumu apgāzt. Tiesa, šis apgalvojums nostājas opozīcijā ne vien mākslā balstītai pētniecībai, bet visai fenomenoloģijai (kuras ietvaros mākslā balstīta pētniecība operē). Popers ir loģiskais pozitīvists, un arī tā nav neitrāla un pašsaprotama filosofiskā pozīcija. Tai, savukārt, opozīcijā stājas fenomenoloģija (un ne tikai). Tomēr arī fenomenoloģija pretendē uz objektivitāti caur intersubjektivitāti. Respektīvi, fenomenoloģija nav tas pats, kas “es tā jūtos, tātad tā ir”, vai “tā šķiet, tātad tā ir”.
Turklāt, vēl būtiskāk šķiet piebilst, ka pati fenomenoloģija filosofijas ietvaros ir “karsts kartupelis”, no kura, piemēram, analītiskā tradīcija norobežojas, ne visa kontinentālā filosofija pievienojas, un visbeidzot, kurā pašā pastāv iekšēja nevienprātība. Citiem vārdiem, mākslā balstītas pētniecības pamatā esošā teorija pati ir visai nestabila un diskutabla.
Lai nu kā, Popera izvirzītais iebildums tik un tā mudina uzdot jautājumu, vai ir kāda iespēja pārbaudīt mākslā balstītas pētniecības rezultātā iegūtās zināšanas, vai arī jebkura informācija, ko tā sniedz būtu uzskatāma par neapšaubāmu.
Arī Džeimss Elkinss (Elkins) norāda uz problēmu izvērtēt mākslā balstītas pētniecības rezultātā iegūtās “zināšanas”, jo jau pati zināšanu definīcija (kā to būs pamanījuši filosofi) ir neviennozīmīga. Vēl jo vairāk, viņš norāda, ka nav skaidru kritēriju un pat skatupunkta, no kā mākslā balstītas pētniecības rezultātā tapušie darbi (viņa gadījumā – starpdisciplinārās doktora disertācijas) būtu vērtējamas (turklāt, skrupulozais īgņa piebilst, ka nav pat vienprātības par to, vai un kā vērtēt ar zinātni nesasaistīto mākslu). Starpdisciplināra doktora grāda gadījumā, mākslā balstītas pētniecības darbs sastāv no divām daļām: zinātniskās un radošās. Zinātniskā tiek veltīta pētījumam kādā nozarē (mākslas vēsturē, filosofijā, ekonomikā utt.). Un šīs daļas mērķis ir informēt radošo procesu. (kā norāda Elkinss, arī tas, kā tieši veiktā izpēte informē radošo procesu ir neskaidrs, turklāt, pastāv risks, ka mākslinieks pētījumu var veikt selektīvi un partijiski, lai iegūtu sev vēlamos datus, un interpretēs tos “interesantākajā” vai noderīgākajā, nevis zinātniski precīzākajā vai godīgākajā veidā).
Šāda problēma pastāv jebkurā pētījumā. Tomēr (kasīgais īgņa bilst) ar mākslu ir sarežģītāk, jo būtībā māksla drīkst būt subjektīva. Zinātnei tādai nevejadzētu būt. Saliekot tos kopā, vai nu māksla leģitimē zinātnes datu subjektivizāciju, vai arī zinātne cenzē mākslas pašizpausmes tieksmes. Neviens neliedz radīt mākslu par savu attieksmi pret zinātnes datiem, bet tomēr, viedoklis par zinātni un tās pētījumu rezultātiem vēl nav tas pats, kas pati zinātne.
Elkinss norāda uz vienu problēmu: mākslas doktorantūrā valda metodoloģiska putra, kuras sakārtošanai neviens nevēlas pievērsties. Tā rezultātā, 1) nav līdz galam skaidrs, kāpēc un kādā veidā mākslā tiek lietota zinātne; 2) nav skaidrs, kas ir tas, kas rezultātā tiek izpētīts, kādai jomai tas pieder, kā šos datus pārbaudīt un kur tos tālāk izmantot būtu vai nebūtu leģitīmi.
Šajā sakarā īgņam gribas jautāt: vai māksla nekļūst par “vāju ilustrāciju vājai domai”? Nu, labi, ne vienmēr doma un ilustrācija būs tik vāja. Bet arī tādēļ prasītos vismaz kāda metodoloģiska skaidrība, lai “saliktu pa plauktiem”, ko kopējā darba kontekstā dara teorētiskais pētījums, un ko: mākslas darbs, kādas ir to savstarpējās attiecības un mijiedarbības rezultāts.
Noslēgumā vēlos teikt, ka mākslā balstīta pētniecība varētu būt perspektīva joma, taču tās perspektīvas minēto apsvērumu dēļ pagaidām ir ļoti grūti novērtējamas. To varētu risināt, meklējot un tomēr pacenšoties novilkt kādas skaidrākas robežas mākslā balstītās pētniecības laukam. Ne jau tāpēc, lai ierobežotu radošo brīvību, bet gan, lai darītu pētniecību efektīvāku un pasargātu no neefektīvām (un reizēm-bīstamām) pretenzijām pateikt to, ko tā patiesībā nevar pateikt.
Bet tik pat labi, atkāpjoties no “spožajiem zinātniskajiem solījumiem” un ieliekot tos skeptiskās iekavās, varētu prasīt: kur šai problēmai aug kājas? Vai māksla tiecas uzlikt zinātnes masku pašlepnuma un stulbuma dēļ, vai arī tas ir veids, kā mirstošā kultūras pasaule cenšas piesaistīt finansējumu akadēmiskajā pasaulē, kurā nauda seko aktualitātei, inovācijām, citējamībai, un sadzīviskai vai politiskai lietderībai?
Šis ir sarežģīts jautājums, uz ko viennozīmīgu atbildi dažu nedēļu un viena raksta ietvaros sniegt nav iespējams. Tomēr ir iespējams pavērt durvis diskusijai: vai mākslai obligāti jākļūst par zinātni, lai tā būtu vērtīga? Pārfrāzējot pedagoģijā iecienītu metaforu, vai varam novērtēt zivi par to, ka tā nedzīvo uz sauszemes un nevar uzkāpt kokā? Turklāt, nāktos atklāti atzīt, ka, zivs izvilkšana virs ūdens to nebūt nepadarīs par zīdītāju, tikai nobeigs.
[1] https://societyforartisticresearch.org/journal-for-artistic-research
[2] https://www.researchcatalogue.net/view/15292/15293
[3] Minētais raksts atsaucas uz OECD definīciju: “any creative systematic activity undertaken in order to increase the stock of knowledge, including knowledge of man, culture and society, and the use of this knowledge to devise new applications” (jebkura sistemātiska, radoša darbība, kas tiek veikta ar nodomu palielināt cilvēcei pieejamo zināšanu apjomu, tai skaitā zināšanas par cilvēku, kultūru un sabiedrību, un meklējumi pēc šo zināšanu jauniem pielietojumiem), (OECD Glossary of Statistical Terms, 2008) – praktiski, šī definīcija sastādīta ar mēŗķi izveidot koppīgu standartu, pēc kā izvērtēt dažādu valstu ieguldījumu zinātnē.
[4] https://between-science-and-art.com/what-is-artistic-research/
[5] Karl Popper, The Logic of Scientific Discovery (1934/1959).
[6] Sk. Edmunds Huserls, Kartēziskās meditācijas (1931), Piektā meditācija. Tajā Huserls skaidro, ka pasaule nav tikai “mana” ilūzija, bet gan kopīga telpa, kurā objekti tiek apstiprināti caur citu subjektu uztveri (intersubjektīva saskaņotība).
[7] Elkins, James. “Theoretical Remarks on Combined Creative and Scholarly PhD Degrees in the Visual Arts.” Journal of Aesthetic Education, vol. 38, no. 4, 2004, p. 25.
[8] Turpat, p. 24.