Saistībā ar ievērojamā latviešu dzejnieka Jāņa Pliekšāna jeb Raiņa 160 gadu jubileju, raksta autors piedāvā “vienīgo pareizo” veidu, kā mūsdienās – divdesmit pirmajā interneta un tehnoloģiju gadsimtā – vajadzētu raudzīties uz latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa daiļradi. Šī teksta ietvaros pievērsīsimies lugai “Pūt, vējiņi!”. Eksperti varētu raksturot šo lugu ar tādiem vārdu savienojumiem kā “kultūras mantojums” un “dramaturģijas šedevrs”. Tomēr raksta autors vēlas uzsvērt, ka daļa no mākslas darbu skaistuma ir iespēja šos darbus interpretēt dažādos veidos. Tādēļ, lai mūsdienu sabiedrību piespiestu mīlēt Raini un viņa daiļradi, autors piedāvā apskatīt lugu “Pūt, vējiņi!” no jauna skatu punkta.
Par būtisko VIEGLAJĀ VALODĀ
Autors uzrakstīja rakstu.
Raksts ir par rakstnieku Raini.
Rakstā ir rakstīts:
“
Visas sievietes nemīl Raini.
Rainim nav seksa ar sievietēm.
Rainis ir skumjš.
Rainis ir dusmīgs.
Rainis raksta lugu par savām dusmām.
Lugas nosaukums ir “Pūt, vējiņi!”.
Lugā rakstīts par Gatiņu, Uldi un Barbi.
Gatiņš ir vājš vīrietis.
Uldis ir stiprs vīrietis.
Barba ir skaista sieviete.
Gatiņš un Uldis mīl Barbi.
Luga ir skumja.
Gatiņš un Barbe nomirst.
Lugā ir gudras domas.
Luga ir nozīmīga.
“
Saistībā ar ievērojamā latviešu dzejnieka Jāņa Pliekšāna jeb Raiņa 160 gadu jubileju, raksta autors piedāvā “vienīgo pareizo” veidu, kā mūsdienās – divdesmit pirmajā interneta un tehnoloģiju gadsimtā – vajadzētu raudzīties uz latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa daiļradi. Šī teksta ietvaros pievērsīsimies lugai “Pūt, vējiņi!”. Eksperti varētu raksturot šo lugu ar tādiem vārdu savienojumiem kā “kultūras mantojums” un “dramaturģijas šedevrs”. Tomēr raksta autors vēlas uzsvērt, ka daļa no mākslas darbu skaistuma ir iespēja šos darbus interpretēt dažādos veidos. Tādēļ, lai mūsdienu sabiedrību piespiestu mīlēt Raini un viņa daiļradi, autors piedāvā apskatīt lugu “Pūt, vējiņi!” no jauna skatu punkta.
Revolucionārs skatījums, kas varētu ar jaunu sparu iedzīvināt Raiņa daiļradi, ir “Pūt, vējiņi!” incelistiskā interpretācija. Lai apspriestu šādu, vēl nebijušu un ‘’pavisam nopietnu’’ skatījumu “Pūt, vējiņi!” kontekstā, vispirms jāsniedz atbildi uz jautājumu: Kas ir inceli? Vārds incels (no angļu val.: incel), ir saīsinājums vārdu savienojumam nelabprātīgs celibāts (no angļu val.: involuntary celibate), ar to saprotot ļaudis, kas vēlētos veidot dzimumattiecības, bet to nespēj. Tas ir interneta subkultūras domas virziens, kas plašai sabiedrībai maz pazīstams.
Kā vēsta interneta enciklopēdija, kas vienmēr nekļūdīgi ir definējusi un definēs dažādas interneta subkultūras, incels ir “tiešsaistes subkultūras dalībnieks, kas pārsvarā ir heteroseksuāls vīrietis, kurš sevi ar nespēju veidot romantiskas un / vai seksuālas attiecības. Šī nespēja veidot attiecības bieži vien izpaužas aizvainojumā pret sievietēm.”[1] Identificējoties ar nespēju veidot romantiska un seksuāla rakstura attiecības ir iemesls, kādēļ liela daļa incelu uzskata, ka viņiem vajadzētu ‘’sēdēt, sapūt un nomirt’’. Taču šī pazīme neattiecas uz visiem kopienas pārstāvjiem. Incelu aizvainojums tiek attiecināts ne tikai uz sievietēm, bet arī uz seksuāli aktīviem vīriešiem. Iemesls ir skaudība, “jo man arī kas tāds pienākas”.
Šī aizvainojuma dēļ inceli ir izveidojuši vīriešu seksuālās hierarhijas spektru. Šajā, kā katrā sevis cienošā spektrā, ir divi poli. Viens pols ar nosaukumu “Jaunavis” (no angļu val.: Virgin), un otrs ar nosaukumu “Čads” (no angļu val.: Chad), kur pirmo raksturo tāda esenciāla īpašība, kā nespēja veidot dzimumattiecības. Noprotams no pola nosaukuma “Jaunava”, ka tas ir arhetips jeb spektra gals ar ko identificējas paši inceli, turpretī otram polam “Čads” piemīt spēja veidot dzimumattiecības.
Šīs esenciālās iezīmes pavada lērums citu īpašību. Jaunavim tā būtu nespēja atbilst skaistuma standartiem, piemēram, neizteiksmīgs žoklis; kā arī izteikta fiziski un garīgi nožēlojama cilvēka iespaida radīšana. Personīgās higiēnas prasību neievērošana; tievresns (no angļu val.: skinny fat) ķermeņa tips, kam raksturīgs vājš ķermenis un neizteiksmīgs vidukļa apvidus. Jāmin arī Jaunavja kautrīgums, zemā pašapziņa un introvertums; kā arī salīkusī stāja un sasteigtā gaita. Lai tajos retajos brīžos, kad viņš parādās sabiedrībā, varētu pēc iespējas ātrāk izvairīties no apkārtējo uzmanības aizbēgot. Jaunavim raksturīgi dzīvot pie vecākiem, visbiežāk pagrabā; izteikts entuziasms spēlēt video spēles un aizraušanās ar japāņu animācijas filmām. Stundām ilgi pavadot laiku pie datora, izveidojas kūkums, vīrietis kļūst bāls un ķermeniski vājš. Tāds paskats liek sievietēm no viņa izvairīties kā kaķim no ūdens.
Savukārt arhetipiskam pretpolam ir raksturīgs fizisks cildenums, ģenētiskā pārākuma dēļ. Čads varētu tikt saukts par “alfa tēviņu”. Viņa ķermenis, kas vairāk līdzinās grieķu dievam, atgādina muskuļu kalnu un žokļa līnija, kas ir tik ‘’asa” un “spēcīga”, šķiet būtu spējīga sašķelt klintis. Viņš nepazīst vārdu “kautrīgums”, zema pašapziņa viņam ir sveša. Gaita ir gracioza un lēna, mugura taisna un galva pacelta. Tādēļ viņš var pēc iespējas ilgāk būt uzmanības centrā un žilbināt apkārtējos ļaudis. Protams, Čads finansiāli sevi nodrošina un seko jaunākai modei. Lepojas ar skaistu, vienmērīgu iedegumu. Viņa spēcīgās rakstura īpašības, kas ir ekstrovertums un spēja sarunāties un flirtēt ar visu, kas kustās un nekustās, kā arī pārākums departamentā zem jostasvietas, ir iemesls kādēļ sievietes pielīp, vai vismaz vēlas pielipt, pie viņa kā magnēts pie dzelzs.
Sievietēm tik plašs spektrs netiek piedēvēts. Ja tām vispār tiek piešķirts kāds statuss, kas būtu kas vairāk par ‘’objekts’’ vai ‘’lieta’’, tad tās tiek uzskatītas par auksti kalkulējošām sieviešu dzimuma suņa sugas pārstāvēm, kas egoistiski tiecas pēc Čadiem. Vienīgais, kas savstarpēji atšķir sievietes, ir viņu spēja maldināt. Ar centieniem izlikties fiziski skaistākai, izmantojot kilogramiem kosmētikas un apģērbu, vai tēlojot jaukas rakstura īpašības, tiek novērsta vīrieša uzmanība no viņu centieniem izsūkt vīrieša dvēseli.
Labākajā gadījumā šāds pasaules skatījums šķiet smieklīgs, sliktākajā – stipri problemātisks. Neskatoties uz to, šīs idejas ir atstājušas ievērojamu ietekmi interneta vidē, daudzi mīmi (no angļu val.: meme) un citi joku tipi ir atvasināti no šāda Pasaules skatījuma. Vislielāko ietekmi ir atstājis Čada arhetips, no tā ir attīstījies ievērojams daudzums dažādu atvasinājumu, piemēram, joki un mīmi par Giga Čadu, vai Sigma un Alfa tēviņiem. Šīm idejām vēlāk izveidojusies saistība ar fonka mūzikas žanru. Par laimi varam uzskatīt, ka atrodamies šī interneta fenomena norietā.
Atgriežoties pie Raiņa“Pūt, vējiņ!” — uz šo lugu ir pavisam vienkārši paraudzīties ar incelu brillēm, lai arī sākotnēji tas varētu šķist amizanti. Ir iespējams saskatīt līdzības noteiktiem lugas varoņiem ar iepriekš minētajiem arhetipiem. Acīm redzami, ka luga attēlo seksuāli romantisku attiecību ‘’tirgu’’ un Čadu pārākumu pār Jaunavjiem. Varonis Gatiņš ir tipisks Jaunavis — kautrīgs, kroplīgs, nabadzīgs un visādi citādi nožēlojams kalpu puika. Savukārt Uldis ir nepārprotams Čads ar visām no tā izrietošajām īpašībām. Lugas sižets attēlo Ulda dominanci un Gatiņa impotenci.
Lugas sākumā, pat nepievēršot uzmanību varoņu aprakstiem, ir iespējams saskatīt Gata incelistiskās pazīmes. Piemēram, viņš ir nabadzīgs, jo ir gan bārenis, gan kalps. Tas liecina par viņa zemo seksuāli sociālo statusu. Novērojams Gata kautrīgums, kas arī ir Jaunavja pazīme. Kamēr sievietes mājsaimniecībā čakli strādā, viņš izvēlas pūst savu stabuli. Kad strādājošajām dāmām nepieciešams nodot mājsaimniecības matriarhāta ziņu, ienākot klētī, viņš nespēj pat sasveicināties ar šīm pretējā dzimuma pārstāvēm. Sava neizmērojamā kautrīguma dēļ viņš knapi izpilda uzdoto ziņneša pienākumu. Tajā pašā laikā, čaklās dāmas, lai darbu veicot uzturētu labu lomu, jautā Gatiņam, kura no visām klātesošajām dāmām viņam patīk vislabāk. Jaunavja reakcija nav pārsteidzoša, viņš kaunpilni noliedz jebkādas iespējamās simpātijas. Neskatoties uz noliegumiem, viņš ir sagādājis dāvanu — lāpstiņu savai simpātijai Barbai. Ziņkārīgās sievietes ierauga šo lāpstiņu un uzreiz sāk pratināt Gatiņu lai noskaidrotu, kam lāpstiņa ir paredzēta. Nespēdams paciest tik lielu sieviešu uzmanību, Jaunavis atzīst, ka tā ir dāvana Barbai un tad ar Jaunavim raksturīgu steigu viņš nosviež lāpstiņu pie Barbas kājām un aizbēg.
Jāmin, ka Gatiņa fiziskais apraksts nav pārāk glaimojošs. Tikmēr Gatiņa pretstats Uldis, kurš ir acīmredzams Čads, pagājušogad ir saderinājies ar Barbas māsīcu Zani. Kad viņš ierodas mājsaimniecības teritorijā alkohola reibuma stāvoklī (iztēlojos, ka fonā varētu skanēt “GLXXMSTRIDER – DON’T STOP”), viņš ielaužas maltuvē, bezkaunīgi sagrābj Barbu un, nemaz neuztraucoties par to, ka ir saderinājies, veic vardarbīgas seksuāla rakstura darbības. Tās pārtrauc tikai tad, kad Barba iekož viņam rokā un aizbēg.
Pēc incidenta, viņš satiek savu līgavu un iepazīstas ar namamāti. Tad seko meitu meklēšanas pasākums jeb rotaļa: mājsaimniecības sievietes, kuras ir precību vecumā, bēg un slēpjas no potenciālajiem preciniekiem. Rotaļas laikā viņš atzīst savam draugam Didzim, ka viņam sava līgava vairs neinteresē: “Smuks skuķis, trīs reizes noskūpstīt un tad palaist.”[2] Tāpēc, ka viņam nepatīkot tāda sieviete, kas “pati nāk”.[3] Šī iemesla dēļ viņš apņemas rotaļas laikā atrast Barbu (kas ir viņa līgavas māsīca), tomēr meklēšanu ievērojami apgrūtina pārējās meitenes, kuras dara visu iespējamo, lai izliktos par Barbu. Viņas cenšas iegūt Čada uzmanību un kļūt par viņa sievu.
Tur pagadās Gatiņš, kuru sievietes ar viesiem izdomā ietērpt sieviešu apģērbā, lai viņu piedāvātu preciniekiem. Vienīgais ko nožēlojamais, vārgais Jaunavis spēj darīt ir skaļā balsī ķērkt. Tas piesaista Barbas uzmanību un viņa dodas atpestīt Gatiņu no šī pazemojuma. Tādējādi Gatiņš tiek emaskulinēts (no angļu val.: emasculation), jo šīs atpestīšanas laikā Gatiņs nav spējīgs sevi aizstāvēt, bailēs un kaunā viņš galvu iegrūž Barbas rokās un brēc kā kazlēns.
Jezgai noslēdzoties, Gatiņš ir pavisam sapriecājies. Viņš sāk domāt, ka Barba viņu mīl, jo šīs atpestīšanas laikā Barba viņu ir nosaukusi par “mīļo”. Šajā priekā Gatiņš pārmij pāris vārdus ar Barbu un piedāvā kopīgi bēgt, bet Barba viņam skaidro, ka viņu mīl tikai tādēļ, ka viņš ir vārgs. To varētu salīdzināt ar to, kā māte mīl savu bērnu, kurš ir iekritis dubļos. Tas ir pretēji romantiska rakstura mīlestībai. Tā ir mīlestība pret vājumu un nevarību, nevis romantisku jūtu dēļ. Viņa noraida ideju par kopīgu bēgšanu, jo, viņasprāt, Gatiņš ir pārāk vājš, lai spētu aizbēgt.
[1] Weida K. Incel // britannica.com. 13. feb. 2025. https://www.britannica.com/topic/incel [Skatīts: 13.02.2025.]
[2] Rainis. Pūt, vējiņi! // letonika.lv https://letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=155 4. cēliena 10. skats [Skatīts: 13.02.2025.]
Vēlāk, kad Barba turpina strādāt, uzrodas Uldis. Viņš ir neizpratnē par to, ka viņam ir atteikusi sieviete (tas apdraud Čada statusu), tādēļ viņš vēlas ar viņu aprunāties un sāk viņai palīdzēt darāmajos darbos. Sarunas mērķis ir noskaidrot to, vai Barbai viņš patīk un kādēļ viņai ir no viņa bail, uz ko Barba viņam atbild noraidoši. Problēma ir ar Ulda mīlestību pret grādīgajiem dzērieniem. Šāda atbilde Uldi neapmierina, viņš sasauc visus tuvumā esošos ļaudis un, uz līdzenas vietas, bildina Barbu. Tad, tāpat kā maltuvē, viņš cenšas Barbai vardarbīgi uzmākties.
Gatiņš, to ieraudzīdams atskrien un paziņo, ka Barba patiesībā ir viņa līgava. Tas ir liels pārsteigums Uldim, Barbai un visiem pārējiem. Ļaudis par to kārtīgi ierēc, un tad Barba sāk aizstāvēties, atkal emaskulinējot Gatiņu. Jezga beidzas, kad Barba noģībst. Brīvā kritiena laikā Uldis noķer Barbu, bet Gatiņš, nespēdams tajā skatīties, pārvar savu pataloģisko kautrīgumu un iesist Uldim. Čads pēc incidenta apvalda sevī vēlmi, ko kulturāli izglītotā sabiedrībā sauc par atpizģīt kāri.
Notikumu pavērsienus nespēj pieņemt ne Ulda norunātā līgava Zane, ne viņas māte. Tad Gatiņš Barbai atkal piedāvā kopīgi bēgt, un Barba atkal noraida šo ideju. Barba atzīstās, ka tomēr mīl Uldi, Gatiņš saskumst un sāk žēloties par savu fizisko un garīgo kroplumu. Pēc šīs sarunas kop sanāk Barba, Uldis, mājsaimniecības matriarhāts, Zane un vēl citi mazsvarīgi personāži. Pēc neliela strīda un asaru liešanas viņi nolemj, ka Uldis tomēr precēs Barbu, tādēļ Ulda Čada statuss atkal tiek atjaunots.
Kad abi taisās kāpt laivā, lai dotos projām, uzrodas incels… Tas ir Gatiņš, uzrodas Gatiņš. Viņš ir ieradies apvārdot ar savu neapmierinātību, tā pierādot, ka pat tādi cilvēki kā Jaunavji var aizstāvēt savu taisnību. Uldim šis kroplis jau ir galīgi apriebies, tāpēc (iztēlojos, ka fonā varētu skanēt Kordhell dziesma “Murder in my mind”) Uldis noslaktē Jaunavi. Tādam vārgulim nebija lemts iegūt pretmīlu. Šie centieni sagādāja tikai un vienīgi kaunu un negatīvus pārdzīvojumus. Čads viņu pārspēja un ieguva sievieti sev. Jaunavis krita vardarbīgā nāvē. Kāda gan jēga no šādas jezgas? Nekāda! Labāk būtu bijis, ja viņš ‘’liktos mierā, sapūtu un nomirtu’’!
Negaidīto notikumu dēļ saskrien ļaudis, un jauno līgavu moka sirdsapziņa. Viss šis kauns, asaras, žēlabas un nāve ir viņas dēļ. Tāpēc Barba izvēlas izbēgt no saspīlējuma un izdara pašnāvību ielecot Daugavā. Protams, līgavainis cenšas viņu glābt, bet tur vairs neko nevar līdzēt un Barba nomirst.
Luga noslēdzas ar to, ka Uldis izceļ Barbas ķermeni no ūdens un ievelk laivā, lai dotos atpakaļ uz mājām. Šī pēdējā aina parāda Čada uzvaru, pat ja tā ir rūgti salda. Visas lugas laikā sievietes lipa pie viņa kā magnēti pie dzelzs, pat tās, kuras to sākotnēji viņu noraidīja. Turklāt, lai arī Čada intereses “objekts” mirst, viņš tik un tā patur viņas miesas, kam ir jaušama neliela nekrofilijas pēcgarša.
Nekomentēšu šādas interpretācijas ķecerīgo raksturu. Vien atgādināšu, ka tas saistīts ar incelu izdomātajiem seksuālajiem arhetipiem, kas atvasināti no idejas par cilvēku romantisko attiecību sasaisti ar “tirgus” piedāvājuma un pieprasījuma loģiku, kā arī ar īpatnēju predestinācijas jeb likteņa izpratni. Šāds skatījums ietver arī cilvēka — it īpaši sievietes — objektivizēšanu, īpaši izceļot ķermeņa skaistumu kā augstāko vērtību. Jāteic, ka šo darbu tikpat viegli var interpretēt arī pavisam atšķirīgā tonī.
Cerams, ka raksta ironiskais sākums nav radījis iespaidu, ka incelistiskā “Pūt, vējiņ!” interpretācija būtu vienīgā patiesā, pareizā, vērtīgā vai estētiski pieņemamā šīs lugas izpratne. Taču šī interpretācija neapšaubāmi ir viena no daudzajām iespējamajām. Šī, teiksim, savdabīgā skatījuma demonstrēšana apliecina, ka gan šis darbs, gan, gribētos teikt, lielākā daļa Raiņa daiļrades, ir atvērta daudzveidīgai interpretācijai un pārveidei. Lugu iespējams lasīt gan kā stāstu par patriarhālas un toksiskas vīrišķības nospiedošo ietekmi feministu skatījumā, gan kā sarkanās krāsas cienītāju interpretāciju — kā alegoriju par strādājošās šķiras likstām augstāko šķiru patvaļas dēļ, un tā tālāk.
Interesanti, ka tikai nedaudz mainot detaļas vai noklusējot dažus lugas aspektus, iespējams būtiski mainīt tās vēstījumu. Pietiek vien pārnest uzmanību no lugas galvenās varones Barbas uz personāžu Gatiņu un pievienot dažus komentārus un epitetus, lai radītu pavisam atšķirīgu noskaņu.
Šī interpretējamība ir laba zīme, jo tā liecina par diždarba kvalitāti — spēju pielāgoties dažādiem kontekstiem. Parasti darbi, kurus nevar interpretēt no jauna, mēdz būt nāvīgi garlaicīgi un neinteresanti lielākajai daļai lasītāju.
Tieši sižets un vēstījums piešķir literārajam darbam spēju būt pārinterpretētam, un šī īpašība ir iemesls, kāpēc šos darbus novērtē arī nākotnē. Sižeti, kas pārvar laika griežus un interesē cilvēkus cauri gadsimtiem, runā par universālām tēmām — attiecībām, piedzīvojumiem, ļaunuma uzvarēšanu. Tie piesaista lasītāju vai klausītāju uzmanību, jo tiem piemīt vispārināmības spēks. To nevar teikt par ļoti specifiskiem tekstiem, piemēram, stāstu, kura vienīgais vēstījums ir instrukcija uguns iekuršanai vai trigonometrijas uzdevumu risināšana. Šie noteikti interesētu piromānus un matemātiķus — kas, protams, ir cienījami — bet diezin vai aizrautu tos, kuri nav ieinteresēti ne vienā, ne otrā.
Šādi stāsti nav pārveidojami. Bez pārinterpretācijas mākslai — tai skaitā arī literatūrai — būtu grūti pastāvēt. Ja darbus nevarētu interpretēt no jauna, to nozīme būtu ierobežota, pat ja daži pārveides mēģinājumi būtu vulgāri vai provokatīvi. Tas tikai palīdz labāk izprast un novērtēt Raiņa prasmi radīt darbus, kas ir atvērti dažādām interpretācijām. Varbūt tieši šīs apaļās jubilejas laikā būtu vērts apcerēt arī citus veidus, kā “Pūt, vējiņi!” un citi Raiņa darbi var tikt aplūkoti un pārinterpretēti mūsdienu kontekstā!
