Raksta autors: Dzintra Ozolniece
Vai iemīlēšanās var būt bīstama? Vai cilvēks, kurš apzinās sekas, iemīloties nepareizajos cilvēkos spēj atturēties no iekāres un aplidotāju manipulācijām, kas var likt domāt, ka acu priekšā beidzot ir izsapņotais partneris, kurš pacels spārnos un noturēs debesu augstumos veselu mūžību? Es domāju – jā! Taču jāuzdod svarīgāku jautājumu: vai racionālā daļa cilvēkā spēj pārvaldīt viņa paša ķermeņa radītās emocijas un kaislības, kas mēdz ievest cilvēkus traģikomiskās attiecībās?
Par būtisko VIEGLAJĀ VALODĀ
Autore raksta par mīlestību.
Mīlestība ir bīstama.
Mīlestība ir sarežģīta.
Nedrīkst mīlēt sliktus cilvēkus.
Kaisle ir spēcīga emocija.
Kaisle traucē cilvēkam domāt.
Mūsdienās cilvēki domā maz.
Maz domāt ir bīstami.
Ļoti slikti cilvēki ir ļoti bīstami.
Autore saka:
‘’
Mīlēt ir labi.
Domāt ir droši.
‘’
Kopš aptuveni 1990. gada sabiedrībā novērojama cilvēku IQ līmeņa pazemināšanās. Zinātniekiem joprojām nav viennozīmīgas atbildes par šīs tendences cēloņiem, taču izteiktas vairākas versijas: urbānās vides negatīvā ietekme, kas rada cilvēkiem stresu; vides un pārtikas piesārņojums, kas negatīvi ietekmē kognitīvās spējas; tehnoloģiju attīstība, kas samazina nepieciešamību patstāvīgi domāt un mazina spēju ilgstoši koncentrēties uz vienu darbību, piemēram, grāmatas lasīšanu; izglītības sistēmas izmaiņas 90. gados, kad uzdevumu risināšana tika aizstāta ar testu aizpildīšanu, mazinot skolēnu kritiskās domāšanas prasmes.
Cilvēka IQ līmenis ietekmē vairākus dzīves aspektus. Piemēram, finanšu pratību, izglītības līmeni un sociālās prasmes. Līdz ar to zemāks IQ līmenis var negatīvi ietekmēt arī romantisko attiecību kvalitāti. Cilvēkiem ar zemāku intelektuālo spēju līmeni racionālā domāšana bieži atkāpjas otrajā plānā. Piekāpjoties instinktīvām un emocionālām reakcijām, cilvēki kļūst kaislīgāki. Es nedomāju erotiskā nozīmē – cilvēki kļūst emocionālāki un mazāk savaldāmi, emociju kontrole un izpratne par situāciju mazinās. Ar laiku tas kaitē viņiem pašiem, jo attiecību jomā neveicas, piemēram, cilvēks iemīlas nekrietnos cilvēkos, jo šādas attiecības šķiet ‘’interesantākas’’, emocionāli intensīvākas. Citkārt cilvēki kļūst greizsirdīgi, apsēsti ar otru cilvēku, pat atkarīgi no partnera. Ja emocijas dominē pār cilvēka uzvedību un reakcijām, tad gribasspēks mazinās, cilvēks kļūst mazāk racionāls, pat teju vājprātīgs.
Mūsdienās ir paveicies tiem, kuri ir dzirdējuši kādos cilvēkos nevajadzētu iemīlēties. Tomēr vēl svarīgāk ir zināt, kāpēc mēs šādus cilvēkus pievelkam. Tādēļ, ka pievelkam, paši savas domas un uzvedību spējam arī izmainīt. Varbūt pat jāsaka citādi – veicies ir tiem, kuri laikus apzinās vajadzību sevi pasargāt no mīlestības ciešanām. Jo šīs ciešanas, atkārtojoties atkal un atkal, rada ilūziju, ka īsta mīlestība nemaz nav iespējama.
Mūsdienās, ja neesi dzirdējis neko par narcistisku cilvēku dabu, tad iesaku to pēc iespējas ātrāk mainīt, lai nekļūtu par neapzinātu mazohistu, kurš vienlaikus pārtop par glābēju, varmāku un upuri. Iepazīsties gan ar vīriešu, gan sieviešu narcismu. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, lai izvairītos no liekām ciešanām attiecībās — vai pat no vienas līdz trim neveiksmīgām laulībām un izjukušas ģimenes, kur pa vidu vēl ir arī bērni.
Sandjego Universitātē 2008. gadā ievērojama narcisma pētniece Džīna Tvenga (Jean Twenge) secināja, ka 25 gadu laikā narcistisku cilvēku skaits ir pieaudzis par 30%. Viņa to dēvē par ‘’epidēmiju’’, kas skar mūs visus. Klīniskās psiholoģijas speciāliste Ramani Durvasula grāmatā “Palikt vai aiziet” citē Tvengu: “Narcisms netiek uzskatīts par līdzvērtīgu sabiedrības veselības apdraudējumu kā aptaukošanās; manuprāt, narcisms ir vēl ļaunāks – tas kaitē ne vien attiecīgajam indivīdam, bet grauj arī citus.” Tāpēc jau vien būtu vērts pacelt savu IQ līmeni, lai racionālā daļa dominētu pār emocijām. Tas palīdzētu saglabāt gribasspēku un atturēties no harizmātisku, rotaļīgu apvārdotāju ietekmes. Par šo nopietni jāpadomā, jo pretoties iemīlēšanās aktam ir grūti, tieši tāpat kā atkarīgajam atteikties no kārtējās baudas devas.
No kādiem cilvēkiem vajadzētu turēties pa gabalu un neveidot attiecības – par to jau sen rakstīja izcilais filozofs Platons. Sokrats, kura filozofisko pieeju atspoguļoja Platons savos dialogos, ir viens no antīkās filozofijas pamatlicējiem ētikā, viņš kodolīgi runājis par labu cilvēka raksturu.
Platona dialogs ‘’Faidrs’’, kas sarakstīts aptuveni pirms 2400 gadiem, tieši apskata vājprātu, kas pārņem cilvēku kaislīgās mīlestības dēļ un kaitē viņam pašam, ja vien viņš nerīkojas racionāli. Dialogā Sokrats satiek Faidru, kurš atstāsta sava drauga Līsija runu par mīlestību. Proti, ka labāk ir paklausīt tam, kurš nav iemīlējies, nekā tam, kurš mīl. Dialoga mērķis ir rādīt piemēru labas retorikas mākslai un saturiski skaidrot mīlestību. Tajā tiek uzsvērts, ka jāliek uzsvaru uz cilvēka racionālo daļu, kam vajadzētu būt ‘’saimniekam’’ pār mūsu jutekļiem.
Pirmajā Sokrata runā viņš uzsver: “Ikvienā no mums mīt divi spēki, kas valda pār mums un vada mūs, un kam sekojam, kurp vien tie mūs ved: viens no tiem ir iedzimts – tā ir kāre pēc baudām, otrs ir iegūts priekšstats, kas liek tiekties pēc labākā.” (Platons “Faidrs”, tulk. Ābrams Feldhūns, 237e) Sokrats pirmo sauc par ‘’nesavaldību’’, kas nav iemantošanas vērta cilvēka raksturā, otro sauc par ‘’savaldību’’, tas cilvēku ar prāta argumentiem ved uz labāko un gūst virsroku pār nesavaldību. Tātad savaldība ir cilvēka racionālā daļa. Sokrats tālāk turpina: “Kad bezprāta iekāre ņem virsroku pār uzskatu, kas tiecas pēc pareizā, traucoties pretī skaistuma baudai un tiek aizrauta kaislību dēļ, tā iegūst milzīgu spēku un iemanto savu nosaukumu – mīlestība.” (Platons “Faidrs”, tulk. Ābrams Feldhūns, 238c)
Šis jēdziens – mīlestība – ietver arī ļaunuma dabu, kas piemīt cilvēkam, kurš ir iemīlējies. Pār viņu valda iekāre, un viņš ir baudas vergs, kas cenšas iemīļoto padarīt sev pēc iespējas tīkamāku. Citiem vārdiem sakot – tādi cilvēki tiecas manipulēt ar iemīļoto cilvēku. Sokrats nodala iemīlējušos cilvēkus divos tipus: “bez prāta” un “ar prātu”.
Cilvēki, kuri iemīlējušies ‘’bez prāta’’, rīkojas šādi: gados vecāks cilvēks izjūt neprātīgu kaisli pret jaunāku, ir gatavs viņam kalpot, aizsargāt no citiem un pieķerties pārāk cieši; harizmātisks cilvēks slēpj aiz savas pievilcības iekšēju nežēlību vai egoismu; nepieļauj, lai mīļotais būtu pārāks vai pat līdzvērtīgs – cenšas viņu padarīt vājāku un nenozīmīgu; ir greizsirdīgs, liedz partnerim satikties ar citiem cilvēkiem; neļauj mācīties vai attīstīties; ar tukšiem solījumiem cenšas noturēt mīļotā uzmanību.
Cilvēki, kuri iemīlējušies ‘’ar prātu’’, rīkojas šādi: kad mīlestība izzūd, cilvēks kļūst neuzticīgs, neskatoties uz agrāk dotajiem solījumiem; kad “atjēdzas” no kaisles, kļūst par citu cilvēku; nespēj atzīt, ka rīkojās bez prāta, tāpēc izvēlas bēgt prom.
Taču Sokrats pats uzskatīja, ka viņa pirmā runa — kurā viņš pauž, kādos cilvēkos nevajadzētu iemīlēties — nav izdevusies. Neiedziļinoties pirmās runas saturā, tai tomēr var piekrist. Ir cilvēki ar nekrietniem nolūkiem, kuri – izsakoties mūsdienīgā valodā – manipulē un apzināti cenšas padarīt savu mīļoto emocionāli atkarīgu no sevis.
No pirmā acu uzmetiena Sokrata sacītais šķiet saprātīgs, jo būtu vērts vēlreiz pārdomāt gan cilvēku raksturu redzīgumu, gan pašu iekāru būtību. Taču Sokrats nav Sokrats, ja viņš paliktu pie triviāla secinājuma — viņš reti kad aprobežojas ar virspusēju spriedumu. Tādēļ viņš atsauc pirmo runu un otrajā pievieno dvēseles aspektu, kurai ir divas dabas un tās vada prāts. Šajā otrajā runā viņš izmanto alegoriju ar dievu ratiem, kurus vada prāts, bet tos velk divi zirgi ar atšķirīgām īpašībām. Viens zirgs ir ar mēru un kauna jūtām, ciena pareizu domāšanu — tādu zirgu var viegli savaldīt ar vienu vārdu. Otrs zirgs ir augstprātīgs, iedomīgs, kaislīgs, to iespējams apvaldīt tikai ar lielu piepūli un pātagas palīdzību. Tieši šī nesavaldāmā zirga dēļ ratu vadīšana sagādā grūtības, līdzīgi kā cilvēkā kaislības un iekāre apgrūtina racionālu rīcību.
Sokratam cilvēks, kurš spēj savaldīt sevi ar prāta palīdzību, ir nevis ķermeņa, bet gudrības mīlētājs. Pēc viņa domām, tāds cilvēks savās izpausmēs kļūst līdzīgs dievam. Tādi cilvēki iemīlas nevis otrā cilvēkā, bet gan viņa dievišķajā izpausmē un vēlas tai līdzināties.
Tātad doma par to, ka racionāli izvērtēt savu mīlestības objektu ir labāk, nekā paļauties uz kaislību, nav nekas jauns — tā izskanējusi jau antīkajā filozofijā. Tomēr rodas jautājums: kāpēc vēl joprojām mūsdienās tik daudzi cilvēki cieš no neveiksmīgām attiecībām ar tiem, kuru raksturs ir netikumīgs vai destruktīvs? Teiciens “meitenes mīl sliktos džekus” bieži tiek izteikts ar ironiju vai pat lepnību, taču tam būtu jānāk ar apkaunojošu pieskaņu, nevis kā bravūrīgam apliecinājumam muļķības slavinājumam — “esmu viena no tām”. Tas liecina nevis par kādu individuālu kļūdu, bet par plašāku tendenci sabiedrībā: nespēju iemīlēties tā, lai tas nekļūtu par ciešanu avotu, kā arī nespēju veidot ilgstošas, līdzsvarotas attiecības.
Racionālā izpratne par cilvēka raksturu — labu vai sliktu — spēlē būtisku lomu veiksmīgu attiecību veidošanā. Tā palīdz mazināt ciešanas, ko cilvēki nereti paši sev rada, vai pat ļauj jau laikus izvairīties no attiecībām ar nesavaldīgiem un destruktīviem partneriem. Apdomīga un pārdomāta attiecību izvēle, kas balstīta prātā, nevis tikai emocijās, var veicināt arī kopējo dzīves kvalitāti. Jo spēcīgāka ir cilvēka racionālā daļa, jo mazāka iespēja, ka viņš iemīlēsies “nepareizajos” cilvēkos.
Mūsdienās ir augsts laulību šķiršanās rādītājs un arī dīvaina tendence attiecībās — partneri nereti tiek uztverti kā līdzekļi, nevis mērķi. Sociālo tīklu telpā arvien biežāk izskan neapmierinātība ar iepazīšanās portālu vidi, kurā galvenā interese daudziem cilvēkiem ir nogrūsties.
Var jau pasmaidīt un teikt: “Cilvēkiem vajadzētu vairāk risināt matemātikas uzdevumus, varbūt tad viņi spētu labāk izkalkulēt arī cilvēka raksturu un tā sekas.” Iespējams, ka matemātika šeit tomēr nepalīdzēs. Taču skaidrs ir viens, ka IQ jeb racionālās domāšanas spējas ir būtiski saistītas ar cilvēka spēju pieņemt labākus, apdomātākus lēmumus. Tāpēc ir vērts savas domāšanas prasmes attīstīt visu mūžu, kā mēdz teikt: mūžu dzīvo, mūžu mācies!