Raksta autors: Līva Siliņa
Haiku (俳句) ir japāņu dzejas forma, kas sastāv no trīs rindām. No tām pirmajā rindā ir piecas zilbes, otrajā – septiņas, bet trešajā – piecas. Haiku atšķiras no rietumnieciskās dzejas tradīcijas, kura vēsturiski ir ekspresīvāka un pielieto komplicētus izteiksmes līdzekļus un simbolus. Šīs atšķirības gan var mainīties atkarībā no konkrētās dzejas formas, tāpat kā tas ir japāņu dzejā. Haiku raksturīga apzināta vienkāršas, kodolīgas valodas lietošana, lai gan tā vēsturiski attīstījusies no garākās japāņu dzejas formas renga (連歌). Tās pirmais pants – hokku (発句) – vēlāk pārtapa par atsevišķu, īsāku dzejas formu, ko tagad pazīst kā haiku (Addiss, 2012).
Atšķirībā no rietumu dzejas, haiku atspoguļojas objektīvs dabas novērojums, kamēr rietumu dzejā (vispārinot) uzsvars ir uz lirisko “es”, iekšējo jūtu pasauli un pārdomām. Japāņu kultūra ir “augsta konteksta” kultūra (no angļu val.: high-context), proti, “komunikācijai [..] ir raksturīgs tas, ka lielākā daļa informācijas ir pašā cilvēkā [prātā], kamēr ļoti neliela daļa ir [..] eksplicēta, pateikta [skaļi] kā daļa no vēstījuma” (Hall, 1990, citēts, Lewis, 2006). Ideja un vēstījums netiek izteikti tieši, bet tie ir jāsaprot no konteksta, kas iespējams pat nav klātesošs pašā tekstā vai komunikācijā, bet ir “iekodēts” kultūrā un sabiedrībā (Addiss, 2012; Lewis, 2006).
Haiku kontekstā, haiku dzejolis sniedz tukšu rāmi, kura iekšpusi aizpilda pats haiku lasītājs. Svarīgākā ir nevis tā haiku daļa, kas ir izteikta skaļi, bet tas kas nav pateikts. Šo haiku specifiku ir iespaidojis dzenbudisms, kas izmanto tukšuma (mu) un starptelpas jeb negatīvās telpas (ma) jēdzienus. Tukšums – japāņu val. mu (無) dzenbudismā, sanskritā šūnjatā (शून्यता) Mahājānas budismā, nevis noliedz visa eksistenci, bet gan nošķirtību un dualitāti (The Editors of Encyclopaedia Britannica, 2011) un paredz to, ka visa eksistence pastāv līdzatkarībā vienam no otra un attiecībā vienam pret otru, kas kontrastē ar rietumu individuālismu (Hershock, 2023).
Saistīts jēdziens ir ma (間), kas tiešā tulkojumā nozīmē “starp”. To var tulkot gan kā negatīvo telpu, gan starptelpu. Tā ir ideja, kas parādās japāņu mākslā, kultūrā, mūzikā un literatūrā. Haiku kontekstā ar to var saprast, ka dziļākā jēga ir sastopama nevis haiku rindiņās, bet starp tām – starptelpā. Tas atspoguļojas arī komunikācijā Japānas sabiedrībā, kur bieži izteiktajam apzināti trūkst konkrētības, un jēga ir jānolasa no konteksta un nepateiktā (Davies & Ikeno, 2002).
Rietumu sabiedrībā galvenokārt dominē “zema konteksta” (no angļu val.: low-context) kultūras, ko raksturo lielāks individuālisms un tiešums pretstatā japāņu kultūrai (Lewis, 2006), kas atspoguļojas arī haiku saturā – fokuss nav uz haiku autoru. Lasītājam (vai klausītājam) netiek “uzspiesta” konkrēta ideja vai vēstījums. Šeit arī iespējams ir saskatāma saistība ar tukšuma jēdzienu – fokuss nav uz autoru un konkrētu subjektīvu vēstījumu, bet savstarpējām saistībām. Haiku izmanto objektīvus dabas novērojumus, lai dotu iespēju lasītājam vai klausītājam tos subjektīvi interpretēt, reflektējot pašam par savu pieredzi (Addiss, 2012).
Līdzās “tukšajai telpai”, kuras interpretācija ir lasītāja ziņā, izprotot haiku, jāņem vērā arī japāņu valodas specifika. Japāņu valodā konkrēti vārdi, rakstzīmes, jēdzieni un idejas ir sarežģīti pārtulkot. Tā ir vispārēja problēma, kas raksturīga jebkurai tulkošanai, it īpaši – atdzejošanai, tomēr japāņu valodas tulkošanā ir savi specifiski izaicinājumi. Piemēram, japāņu valoda zināmā mērā ir “kompaktāka” – tajā ir iespējams pateikt vairāk ar mazāk vārdiem.
Kandži (漢字) rakstzīmes un to sastāvdaļas, kas veido konkrētus vārdus, var interpretēt arī atsevišķi. Piemēram, vārdā seidžaku (静寂), kas nozīmē ‘’klusums’’, pirmā rakstzīme sei (静) apzīmē mieru, klusumu, bet džaku (寂) apzīmē vientulību, kopā radot iespaidu par vientulīgu, apcerīgu klusumu. Tulkojot to ir iespējams pateikt vairākos vārdos, kamēr japāņu valodā, viss jau ir ietverts pašā vārdā un rakstzīmē.
| 木の芽時 静寂かと や雲雀鳴く | Ko no medoki Seidžaku katoja Hibari naku | Plaukst koku lapas Vai tas ir klusums? Dzied cīrulis |
Autores haiku.
Es rakstu haiku gan latviski, gan japāņu valodā. Tā kā es vēl tikai apgūstu japāņu valodu, man tas ir labs veids, kā uzlabot vārdu krājumu un prasmes. Lai gan var likties, ka formas īsuma dēļ haiku uzrakstīt ir viegli, bieži vien izteikt vēstījumu kodolīgā formātā ir sarežģītāk kā garākā tekstā. Turklāt japāņu valoda ir ļoti niansēta gan nozīmju, gan gramatikas ziņā. Šajā rakstā centīšos ielūkoties idejās un nozīmēs, kas bieži mēdz pazust tulkojumā.
Daba ir galvenā haiku tematika, parasti tā atspoguļo iespaidus un dabas ainas kādā no četriem gadalaikiem. Šo haiku es sarakstīju šī gada pavasarī. Uz to, ka tie ir pavasara haiku, norāda konkrētie gadalaika atslēgas vārdi kigo (季語) (Addiss, 2012). Zemāk – kūstošs sniegs; iepriekšējā haiku un tālāk tekstā: kamēlija, usui lietavu sezona, moroko zivs, cīrulis, plaukstošās koku lapas (Kigosai, n.d.).
| 斑雪 夜が明けるけり 山笑う | Hadarejuki Jo ga akeru keri Jama varau | Kūstošs sniegs Aust diena Kalni uzsmaida |
Autores haiku.
Šī ir maza aina no pavasara. Hadarejuki (斑雪) var tulkot kā ‘’kūstošs sniegs’’, lai gan precīzāk tas apzīmē vēl nenokusušos sniega laukumus, kas sastopami pavasara sākumā, iezīmējot pārēju no ziemas uz pavasari. Tiek izmantota metafora “kalni uzsmaida” jeb “smejas”, proti, tajos no jauna pamostas dzīvība un sākas pavasaris.
| 雨水や雨 だれつづく 椿かな | Usui ja Amedare cudzuku Cubaki kana | Lietavas Lietus turpina līt Uzplaukst kamēlija |
Autores haiku.
Nākamajā haiku vārds usui (雨水) apzīmē sezonu, kad kūst sniegs un līst. Tā parasti ilgst no februāra līdz martam (Jisho, n.d.). Kamēr plaukstoša kamēlija ir pavasara zieds. Arī šī ir neliela pavasara aina. Kā jau pirms tam minēju, haiku atgādina tukšus gleznu rāmjus, kuros gleznas attēls top lasītāja prātā, to neglezno rakstītājs. Protams, arī autoram ir savs subjektīvs skatījums, bet tas netiek “uzspiests” lasītājam.
Šis salīdzinājums man atgādina vienu no maniem iecienītākajiem dzejniekiem – Raineru Mariju Rilki un viņa “Gleznu un tēlu grāmatu” (tulkots 2005. gadā latviešu valodā). Katrs šīs grāmatas dzejolis, pretēji haiku, ir konkrēts tēls ar diezgan eksplicētu vēstījumu, ko norobežo virsraksta un satura rāmis. Uzsvars ir uz tēlu, ko autors ir “uzgleznojis” šajā rāmī. Haiku dzejas rindas arī ir kā rāmis, tomēr to, kas šajā rāmī atrodas, “glezno” pats lasītājs.
| 水音や さざめく川と 諸子かな | Midzu oto ja Sadzameku kava to Moroko kana | Ūdens skaņa Upe viļņo un Moroko zivs |
Autores haiku.
Tulkojumā daļa nozīmes mēdz pazust, un, tā kā haiku poētiku un jēgu vislabāk ir “nolasīt” oriģinālvalodā, noslēgumā esmu iekļāvusi arī dažas savas haiku, kas tapušas latviešu valodā. Tulkojot haiku ir iespējams veikt precīzu, tiešu tulkojumu, kas mēdz būt mazāk poētisks, vai arī izvēlēties poētiskāku tulkojumu, bet tādējādi zaudējot precizitāti.
| Ziemas spelgonī Vizuļo saules stari Trusis satrūkstas | Jūrā briest paisums Ķiršu ziedu lapas krīt Vīst ūdens lāmās | Vasarā lieti līst Zivju muguras spīgo Kad beidzas negaiss |
Autores haiku.
Ar šo rakstu vēlējos dot ieskatu haiku interpretācijā un vēstījumā – nozīmes saskatīšanu starp dzejas rindām. Paņēmienu interpretēt var arī plašāk, pieredzot norises ap mums dzīvē kopumā un mijiedarbībā ar citiem, lūkojoties ne tikai komplicētajā, bet arī nepateiktajā.
Par būtisko VIEGLAJĀ VALODĀ
Līva raksta rakstu par Haiku.
Haiku ir īsa japāņu dzeja.
Haiku dzejoļos ir gudras domas.
Haiku dzejoļi ir par dabu.
Japāņi bieži runā sarežģīti.
Japāņu valodas vārdi:
‘’Mu’’ nozīmē ‘’tukša telpa’’.
‘’Ma’’ nozīmē ‘’tukša telpa starp lietām’’.
Līva raksta Haiku dzejoļus.
Dzejoļi ir par pavasari, sniegu un zivīm.
Līvai patīk Haiku dzejoļi.
Izmantotā literatūra un informācijas avoti
1. Addiss, S. (2012). The art of haiku: Its history through poems and paintings by Japanese masters. Shambala Publications.
2. Davies, R. G., Ikeno, O. (Eds.). (2002). The Japanese mind: Understanding contemporary Japanese culture. Tuttle Publishing.
3. The Editors of Encyclopaedia Britannica (2011, February 16). Sunyata. Encyclopedia Britannica. https://www.britannica.com/topic/sunyata
4. Hershock, P. (2023, Fall). Chan Buddhism. The Stanford Encyclopedia of Philosophy. E. N. Zalta, U. Nodelman (Eds.). https://plato.stanford.edu/archives/fall2023/entries/buddhism-chan/
5. Jisho (n.d.). Usui. In Jisho. https://jisho.org/word/%E9%9B%A8%E6%B0%B4
6. Kigosai (n.d.). 5000 Kigo ichiran [5000季語一覧]. https://kigosai.sub.jp/001/27701-2
7. Lewis, R. D. (2006). When cultures collide: Leading across cultures. Nicholas Brealey International.