KARJERAS IZVĒLES PARADOKSS

Skaistumkopšanu – 9%, izglītības, zinātnes un pētniecības nozari – 8%, tieslietas un jurisprudenci – 7%, drukas un mediju tehnoloģijas – 7%, Fizikas, materiālzinātini, matemātiku un statistiku – 7%, transportu un loģistiku – 7%, tūrismu, viesmīlības un ēdināšanās pakalpojumu – 6%, ķīmisko rūpniecību, ķīmiju, farmāciju, biotehnoloģijas un vidi – 6%, tekstilizstrādājumu un apģērba ražošanu – 3%, pārtikas rūpniecību – 3%, enerģētikas nozari – 3% un kokrūpniecības un mežsaimniecības nozari – arī 3 % respondentu, 9% respondentu nezina, ko izvēlēties, vai nav par to domājuši, un 7% respondentu izvēlas kaut ko citu.[1]

            Jāatzīmē, ka izskatās, ka skolēniem, atbildot uz jautājumu “Lūdzu norādi nozari, kurā Tu vislabprātāk vēlētos strādāt nākotnē, kad būsi aptuveni 30 gadus vecs”, ir dota iespēja uzskaitīt vairākas nozares, tas ir, respondentiem nav bijis nepieciešams noradīt tikai vienu nozari, kurā vislabprātāk tie vēlētos strādāt, kad tie būs sasnieguši 30 gadu vecumu. Ar šo apsvērumu varētu skaidrot to, ka kopējā atbilžu procentu summa pārsniedz simts procentus. Pretējā gadījumā ar šiem datiem kaut kas nebūtu īsti kārtībā. Tādējādi šī statistika parāda nevis respondentu pašas augstākās prioritātes karjeras jautājumā, bet gan visas iespējamās karjeras nozares, kurās respondenti nākotnē labprāt vēlētos strādāt.

            Aptaujas izklāsta prezentācijas sadaļā “Karjeras izvēles faktori” respondentiem bija jānorāda “Kuri no zemāk minētajiem faktoriem Tev ir vissvarīgākie, izvēloties savas nākotnes studijas?”, sekojoši 71% respondentu norādījuši iespēju iegūt augstu atalgojumu nākotnē, 55% norādījuši, ka izvēles faktors ir personīgā interese un aizraušanās ar izvēlēto jomu, 44% atbildējuši, ka izvēles iemesls izaugsmes iespējas un profesionālā attīstība, 31% – iespējama ātra darba atrašana pēc studijām, 31% – spēja studēt ārzemēs vai starptautiskā vide, 23% – mācību maksa un pieejamās stipendijas, 21% – studiju programmas kvalitāte un prestižs, 8% – studiju atrašanās tuvu dzīvesvietai.[2] Arī šai sadaļai ir nepieciešami pāris skaidrojoši komentāri. Pirmkārt, šeit arī respondenti ir sniegušas vairākas atbildes, jo kopējā procentu summa pārsniedz simts procentus. Otrkārt, šīs sadaļas nosaukums ir nedaudz maldinošs, jo šī sadaļā nenorāda karjeras izvēles faktorus, kā par to liecina sadaļas nosaukums, bet gan norāda studiju izvēles faktorus, kas ir divas atšķirīgas lietas, jo kāds var izvēlēties kaut ko studēt pat ja viņš nevēlas pēc tam strādāt tai pašā nozarē. Neskatoties uz to, patiešām lielākajai daļai, kaut kādu lomu studiju izvēlē nosaka iespēja nopelnī nākotnē.

            Zane Čukstēna, “Izglītības akseleratora” vadītāja, intervijā ar Ilzi Kuzminu norāda, ka “14 % latviešu jauniešu liekas, ka viņi trīsdesmit gados strādās sportā. [..] nezinu, vai viņiem visiem liekas, ka viņi būs Porziņģi vai ka tā ir liela industrija. Mēs precīzi nezinām. Kas ir interesanti un ar ko šī aptauja atšķiras, ir tas, ka mums bija arī atvērtās atbildes. Mēs prasījām, ko tieši darīs, piemēram, mākslā, mūzikā, dizainā, radošajā industrijā. Tiešām divi visbiežāk minētie vārdi bija mūziķis un dizainers.”[3] Turklāt, “Mēs redzam, ka [jauniešu] fundamentāli nenovērtētas nozares ir apstrādes rūpniecība, transporta kustība un rūpniecība, lai arī tā ir būtiska daļa no ekonomikas un darba vietām.”[4] Kā arī viņa uzsver: “Ir ļoti interesants paradokss, – jaunieši saka, ka atalgojums ir numur viens faktors viņu izvēlē un apsvērumos, domājot par nākotnes karjeru. Un reizē, kad tu prasi, kur tad viņi plāno strādāt 30 gados, viņi izvēlas tiešām tādas nozares, kur ir zems atalgojums vai salīdzinoši zema nodarbinātība. Es to skaidroju ar izglītības informācijas trūkumu.”[5]

            Šī statiska ir izraisījusi vieglu satraukumu informācijas telpā Latvijā, jo valstij vajadzētu, lai skolēni izvēlētos tās karjeras nozares, kas ir produktīvas, kas “audzē” IKP, kā uz to norāda mediji: “[p]iektdaļa jauniešu pauduši vēlmi strādāt radošajās industrijās, tostarp mākslā un mūzikā, lai gan šo nozaru devums Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) veido vien dažus procentus…”[6], kā arī “14% jauniešu savu karjeru vēlas saistīt ar sportu, neraugoties uz tās ierobežoto potenciālu. Arī skaistumkopšana daudzus vilina, lai gan tā veido niecīgu daļu no IKP.  Savukārt vairākas stratēģiski nozīmīgas un labi atalgotas nozares jauniešu vidū joprojām ir nepopulāras. Piemēram, apstrādes rūpniecība, mašīnbūve un metālapstrādes joma veido 14% no IKP, bet interesē tikai ap 8% jauniešu. Līdzīga aina ar transportu un loģistiku.  Bet kokrūpniecība un mežsaimniecība, kas ir viena no Latvijas eksporta balstiem piesaista vien 3% jauniešu uzmanību. Taču jaunieši labprātāk gribētu strādāt mākslas vai sporta nozarē.” [7] Turklāt, “aptauja atklāja, ka aptuveni piektdaļa jauniešu vēlas strādāt arī medicīnas, psiholoģijas un sociālās aprūpes jomā, taču eksperti vērtēja, ka, ņemot vērā sabiedrības novecošanos, tas ir par maz.”[8] Pēc šādu izteikumu sadzirdēšanas no mediju puses, nebūtu pārsteigums, ka kāds jaunietis padomātu, kaut ko līdzīgu, ko pirms vairākiem simtiem gadu ir izteicis Maks Štirners: “[k]ādā mērā nācijai tas rūp?”[9]

Vienkāršojot atbildi, nācijai jeb valstij tas rūp, jo, ja cilvēki nestrādās šajās nozarēs, tad nebūs naudas. Protams, šis iemesls ir krietni sarežģītāks nekā vienkāršs naudas trūkums, kas ir saistīts ar ekonomiskajiem, finanšu, ģeopolitiskajiem un vēl citiem iemesliem, taču šī raksta laikā šie dažādie iemesli tālāks netiks apskatīti, tādēļ samierināsimies ar skaidrojumu, ka valsts aparātu varētu neapmierināt šāda jauniešu karjeras izvēle tā iemesla dēļ, ka nākotnē būs mazāk naudas. Turklāt, pašiem jauniešiem varētu teikt, ka “Vai ne ka tu gribi naudu, tu taču to norādīji savā aptaujas anketā?   “[b]ūs tev nauda, būs tev vieta, | Dzīves grunte droša, cieta…”[10] apstrādes rūpniecībā, mašīnbūvē, metālapstrādē, kokapstrādē un transporta nozarē!”

            Šo šķietamo jauniešu paradoksu “gribu naudu, bet strādāšu mākslā vai sportā”, skaidro, ar jauniešu zināšanu jeb “izglītības informācijas” trūkumu. Varbūt zināšanas tiešām ir tas cēlonis vai iemesls, kas jauniešus noved pie šādām izvēlēm. Taču šī raksta autoram gribētos piedāvāt savus skaidrojumus par to, kāpēc jaunieši vēlētos savu dzīvi saistīt ar sportu un mākslu nevis ar apstrādes rūpniecību, mašīnbūvi, metālapstrādi, kokapstrādi vai transporta nozari. Galvenais iemesls šīm izvēlēm nav meklējams skolēnu nezināšanā par potenciālajām iespējām nopelnīt, bet gan kultūrā, kas aptver dažādas karjeras nozares. Daudz vieglāk ir saprast kāda jaunieša vēlmi kļūt par sportistu, ja sasniegumi sportā tevi padara par nozīmīgu personu, kā nekā par sasniegumiem kokapstrādes rūpniecībā neviens tevi nesveiks pie Brīvības pieminekļa. Kā arī par viss vairāk nobrauktiem kilometriem fūrē neviens tev nepiešķirs valsts mēroga brīvdienu. Tikai ar mūzikas un mākslas nozari saistītie cilvēki var reizi piecos gados apģērbties glītos kostīmos un piedalīties valsts sponsorētā festivālā, radikāli izmainot satiksmi Rīgā. Tikai sportistu un mākslinieku dzīvēm ir nozīme, tādējādi kam nepieciešama daudz bezjēdzīga nauda, ja šo naudu var pelnīt, varbūt mazāk, bet ar jēgu, ar nozīmi?

            Uz to, ka esošajā kultūrā kaut kāda nozīme ir sportistiem un māksliniekiem liecina tā parādība, ka šajās nozarēs strādājošajiem mēdiju telpā tiek piešķirts personas, indivīda jeb atsevišķā cilvēka statuss. Tikai šajās nozarēs tu vari būt tu. Šīs nozares, šķietami, piedāvā iespēju tev kļūt par indivīdu, par personību, kaut ko kas ir nošķirams no pārējiem. Kokapstrādes nozarē, tu neesi tu, bet labākajā gadījumā “kokapstrādes uzņēmuma speciālists”, sliktākajā gadījumā “džeks no gatera”. Auto apstrādes nozarē strādājošais ir mehāniķis. Transporta nozarē es kļūst labākajā gadījumā par loģistikas menedžeri, sliktākajā gadījumā par “šoferīti”. Es vairs nav nošķirams no citiem, līdz pat tādai pakāpei ka indivīdu vairs neapzīmē ar vārdu. Šo aspektu uzrāda sociālo mēdiju ziņas par šīm profesijām. Apskatot ziņas, par apstrādes rūpniecības, mašīnbūves, metālapstrādes, kokapstrādes un transporta nozari ir grūti atrast kādu ziņu, kas pieminētu kāda cilvēka vārdu, kas strādātu šajās nozarēs. Mēdiju telpā šie cilvēki ir strādnieki bez vārdiem. Tāpat arī no statistikas perspektīvas, apstrādes rūpniecības, mašīnbūves, metālapstrādes, kokapstrādes un transporta nozares darbiniekus ir daudz glītāk ielikt kādā “ekseļa” (“Excel”) tabulā. Taču sportā un mākslā vārds ir neatņemama sastāvdaļa no ziņas struktūras. Bez vārda un uzvārda pieminēšanas nav ziņas par mākslu un sportu. Tādējādi profesijas izvēle nekļūst tikai par izvēli, kas nosaka nodarbošanos, bet gan par izvēli, kas nosaka vai kāds ir sava vārda cienīgs.

Protams, šis kultūras apsvērums ir balstīts divos citos kultūras priekšpieņēmumos. Pirmkārt, “vārda svarīgumā”, otrkārt, “parastības nicināšanā”. Pirmais pieņēmums “cilvēka vārds ir nozīmīgs un svarīgs” nozīmē to, ka cilvēka vārds ne tikai apzīmē noteikto cilvēku, bet gan fundamentāli konstitucionē noteikto, atsevišķo cilvēku. Ar cilvēka apzīmēšanu saprotot to, ka ja kāds, bez papildus konteksta, teiktu – “tas tur ir ievērojams cilvēks”-, nebūtu iespējams saprast par kuru cilvēku tiek runāts, ja tā vietā teiktu “Jānis ir ievērojams cilvēks”, tad būtu grūti saprast par kuru Jāni ir runa, bet ja kāds teiktu “Jānis Čakste ir ievērojams cilvēks”, tad nekādu pārpratumu nerastos. Vārds tikai apzīmē kādu. Taču cilvēka fundamentālā konstituēšana ir krietni dziļāka parādība. Vārds “Jānis Čakste” ne tikai apzīmē Latvijas pirmo prezidentu, bet gan pilnībā izsaka to, kas ir Latvijas pirmais prezidents. Šī iemesla dēļ, iepazīstinot sevi ar citiem cilvēki mēdz teikt “Es esmu Jānis” vai “Esmu Anna” utt.

Turklāt, šai kultūrai ar cilvēku vārdu ir vēl īpašākas attiecības. Ja cilvēks mūsu kultūrā ir kristietis, tad kristībās viņam mēdz piešķirt papildus vārdu, kas viņu vairāk nošķir no pārējiem cilvēkiem. Pie tam, šo papildus vārdu, kas ļauj tevi vieglāk atpazīt un iepazīt, var atklāt tikai tuviem cilvēkiem. Pretējā gadījumā, atklājot sevi pilnībā, pasakot pilnu savu vārdu tu sevi padari ievainojamu. Tu atkailinies. Šī iemesla dēļ šis vārds netiek pieminēts nekādos personu apliecinošajos dokumentos, bet tie, kas tevi tiešām pazīst, zina tavu vārdu, zina tevi, tādu kāds tu esi. Taču, kas notiek ja tev vispār nav vārda? Vēsturiski vārda trūkums šīs paradigmas ietvaros norāda uz to, ka tu neesi kristīts, jeb neesi saņēmis savu vārdu, jo kristībās tev tavs vārds tiek piešķirts. Nomirt bez vārda ir liela bēda, nomirt nekristītam ir traģēdija, jo tādējādi atpestīšana un cerība uz mūžīgo dzīvību pazūd. Vismaz cerība uz mūžīgo dzīvi krietni samazinās. Šī iemesla dēļ kristiešiem ir tik liela nepatika pret abortu, jo faktiski abortētais cilvēks, auglis vai embrijs, kurš ir bez vārda, kurš ir nekristīts, pa taisno tiek nolemts mūžīgai pazudināšanai jeb elles liesmām vai vismaz tiek krietni palielināta iespējamība, ka tā tas varētu notikt.

Izejot ārā no kristietības paradigmas mūsu kultūrā un pievēršoties visai kultūrai kopumā, kur ir arī ne kristieši. Pamēģiniet, kādu cilvēku nesaukt viņa vārdā, bet kādā citā vārdā! Jums ļoti ātri nāktos noskaidrot, cik šīs kultūras cilvēkam viņa vārds ir svarīgs. Pirmās pāris reizes, kad jūs viņu sauktu nepareizajā vārdā, viņš domātu, ka tas ir kāds pārpratums, vai jūsu aizmāršības izpausme. Viņš jums norādīs, kā viņu sauc, kas viņš patiesībā ir, lai labotu šo, šķietamo pārpratumu. Taču, ja jūs konstanti turpinātu šo eksperimentu, diezgan ātri jūs varēsiet pamanīt kādas aizkaitināmības pazīmes, kas varētu novest pie dusmām vai pat niknuma.

Vārda nozīmību mūsu kultūras cilvēkam, ilustrē arī tie cilvēki, kuri ir izvēlējušies mainīt savu identitāti jeb tāpatību. Mūsdienās aktuāls piemērs ir transpersonas vai “transdženderi”,[11] kas maina savu dzimuma identitāti.  Šajā gadījumā atkārtota cilvēka saukšana nevis citā vārdā, bet iepriekšējā vārdā ar laiku varētu izraisīt vismaz apslēptu nepatiku pret jums, ja ne apvārdotu protestu. Šī parādībā liecina, ka cilvēku vārdi spēlē lomu cilvēka identitātes sastādīšanā, vārds kultūrā nefunkcionē tikai kā kaut kāds nejaušs apzīmētājs. Protams, ir vēl citi, kas maina savu identitāti. Piemēram, tie kas cenšas izvairīties no likuma, vai arī tie, kas izvēlas dienēt Francijas ārzemnieku leģiona, (vēsturiski salīdzinoši bieži pirmie cenšas kļūt par otrajiem, jo Francijas ārzemnieku leģions ir it sevišķi pazīstams, kā vieta, kur tu vari mainīt savu vārdu un identitāti.

Vārds ir tik nozīmīgs, ka mēs pat to īpašā veidā izceļam teikumā, nevis to rakstām tāpat, kā citus vārdus. Kad kāds raksta cilvēka vārdu, tas tiek izcelts ar pirmo lielo burtu, tādējādi to nošķirot no visiem pārējiem vārdiem. Sekojoši vārds piešķir cilvēkam atsevišķumu no visiem pārējiem cilvēkiem, tas ir tas, kas viņu dara par indivīdu. Tas kas nošķir no lielākas cilvēku kopas. Taču, kā tas ir novērojams publiskajos masu mēdijos: persona, kas strādā mežsaimniecībā un pārējās “stratēģiski nozīmīgajās nozarēs” ir bez vārda.

Cik briesmīgi ir tad, kad kāds sāk ar tevi sarunu, bet pēc pāris teikumiem apraujas un atvainojas “Piedodiet, es jūs laikam sajaucu ar kādu citu”. Cik briesmīgi ir tad, kad, piemēram, atrodoties lidostā, dažādos dokumentos cilvēka vārds nesakrīt, bet ir atšķirīgs”. No šiem dažādiem minētajiem piemēriem šķiet, ka cilvēka vārds, mūsu kultūras ietvarā, netikai apzīmē kādu cilvēku, bet gan spēlē ietekmīgāku lomu viņa dzīvē, pat gribētos teikt, ka cilvēka vārds konstituē cilvēku. Šo konstituēšanu nevajadzētu saprast tā, ka cilvēka vārds priekšnosaka to, kāds šis cilvēks ir, piemēram, vārds “Jānis” priekšnosaka, ka šis cilvēks strādās tur un tur, un veiks tādās vai šādas izvēles, kā to uzskata nominatīvie deterministi. Šī konstituēšana drīzāk  konstituē noturīgu identitāti, kas var arī mainīties.

Tālāk netiks izklāstīts, kā šī identitāte konstituē cilvēku, taču no tā var izspriest, ka tas ir kaut kas svarīgs, tādējādi vārds ir svarīgs. Pēc pirmā priekšpieņēmuma “vārda svarīgums” apskatīšanas ir laiks pievērsties parastības nicināšanai. Ar parastības nicināšanu saprotot, to, ka nekas nevar būt sliktāks par to, ka tu esi parasts. Nepatika pret parastību ir iespējams novērot slengā, ko izmanto jaunieši. Piemēram, no angļu valodas aizgūtajos apzīmējumos, kā “normijs”, “basic bitch”, “mid”vai “NPC” (izrunā, kā en pī sī). Pirmais vārds “normijs” nāk no angļu valodas vārda “normie”, šis vārds, savukārt, ir darināts no vārda “normal” jeb “normāls”. Vārds “normijs” ir nonievājošs apzīmējums, kas apzīmē tādu cilvēku, kurš ir parasts, iekļaujas normā. Piemēri šī slenga izmantošanai būtu aptuveni šādi: “Viņš ir tāds normijs”, “Runā klusāk, savādāk mūs sadzirdēs normiji”.

 Līdzīgi funkcionē apzīmējums “basic bitch”, kas latviešu valodā tieši tulkotos, kā “parastā kuce”. Šo žargonu mēdz izmantot paralēli vārdam “basic” jeb “parasts”. Šis arī ir nonievājošs apzīmējums, lai izteiktu negatīvu attieksmi pret kaut ko parastu. Šī slenga pirmajā izteiksmes veidā visbiežāk nonievājoši raksturo kādu cilvēku. Piemēram, “Viņa ir tāda basic bitch”. Taču saīsinātā formā var tikt attiecināta, lai noniecinātu objektus, lietas, parādības. Piemēram, “Kartupeļi ir tik basic”, “Šlāgeris ir baisc”.

Trešais apzīmējums “mid” arī ir saīsinājums angļu valodas vārdam. Tas ir atvasināts no vārda “mediocre” jeb latviski “viduvējs”. Šo apzīmējumu var izmantot jeb kam, ko var apzīmēt ar apzīmējumiem “labs” un “slikts” un diezgan bieži vārdu “mid” attiecina uz kaut kā kvalitāti. Piemēram, “Pusdienas bija mid”, “Šis pasākums ir tik mid”. Taču “mid” šajās instancēs nenozīmē viduvējību, kā tas sākumā varētu šķist, bet gan kaut ko sliktu jeb “Pusdienas bija sliktas”, “Šis kurss ir tik slikts”. Šim žargona vārdam ir novērojama interesanta nozīmes nobīde. Sākotnēji patiešām to izmantoja, lai apzīmētu kaut ko, kas tiešām ir vienkāršs, taču ar laiku šī vārda nozīme apzīmē kaut ko, kas būtu patiešām viduvējs, bet gan kaut tādu, kas ir slikts. Šī nozīmes nobīde kaut kādā mērā liecina pat to, ka būšana viduvējībai ir slikta. Viduvējība norāda uz kvalitātes trūkumu.

Ceturtais apzīmējums “NPC” ir saīsinājums jēdzienam: “non-playable character”, ko latviski var tulkot, kā “nespēlējams tēls” vai “nespēlējams personāžs”. Šis apzīmējums ir izcēlies no video spēļu pasaules, kas apzīmē tādus personāžus videospēlēs, kurus spēles spēlētājs nevar spēlēt t.i. nevar izmantot, kā galveno varoni, kā alter ego. Parasti videospēlēs nespēlējamie varoņi jeb NPC ir tie, kuriem nav nekāda personīgā aģence, nekāda izvēles iespēja, ar tiem spēlētāja izmantotais varonis apejas, kā tas vien vēlas, to “dzīves” priekšnosaka spēles programma un spēlētāja izvēles. Turklāt, NPC parasti spēlētājiem piedāvā klišejiskus dialogus, kurus var atkārtot neskaitāmas reizes. Ja apzīmējumu “NPC” izmanto, kā slengu, tad tas ir noniecinošs apzīmējums garlaicīgām, klišejiskām personām.

Visi šie slenga piemēri demonstrē, ka būšana parastam, viduvējam, garlaicīgām, klišejiskam, normālam ir noniecinošas īpašības. Šo īpašību kopums ir tas, kas tiek dēvēts par “parastību”. Sekojoši parastības noniecināšana ir tādu īpašību, kā “viduvējība”, “garlaicība”, “būšana parastam” un “klišejiskums”, noniecināšana, kā tas ir novērojams apskatītajos slenga jeb žargona vārdos. Taču parastības noniecināšana funkcionē ne tikai jauniešu izmantotajā slengā, bet gan ir vispārīga daļa no sociālajiem tīkliem, kur jauniešiem patīk uzturēties. Par to var pārliecināties, ja uzdotu jautājumu: Kas tieši tiek publicēts sociālajos mēdijos? Publiskajos sociālajos mēdijos tiek veikta izrādīšana. Izrādīšana ir kaut kā parādīšana, ar cerībām, ka no malas uz to raudzīsies, kā uz kaut ko īpašu. Grūti iedomāties, ka kāds sociālajos mēdijos mēģinātu publicēt saturu, kas necenšas uzrādīt, ka tas, kas tiek parādīts nav kaut kas īpašs jeb nav izrādīšanas vērts.

Sociālo mediju saturs funkcionē līdzīgi, kā Gija Debora aprakstītā izrāde darbā “Izrādes sabiedrība” viņš raksta, ka “Izrāde parādās kā milzīga neapstrīdama un neaizsniedzama pozitivitāte. Tā nepasaka neko vairāk kā šo “Tas, kas parādās, ir labs; tas, kas ir labs parādās.” Tā principā pieprasa pasīvu pieņemšanu, ko tā jau faktiski ir ieguvusi ar savu bezierunu parādīšanos un monopolu uz šķitumu.” Līdzīgi funkcionē arī sociālo mēdiju saturs. Šim saturam pieder virtuālās telpas, virtuālās realitātes šķituma monopols. Tas, kas parādās sociālo mēdiju saturā “pieprasa”, ka to vajag uztvert, kā “īstu”. Ar vārdu “īsts” šeit saprotams, kā kaut kas nevirtuāls, telpisks, jo kaut kādā mērā sociālo mēdiju saturs ir īsts sociālo mēdiju telpas robežās, taču tas nav kaut kas tāds, ko varētu visos gadījumos dēvēt par “īstu”, ja to attiecina uz realitāti, kas ir ārpus virtuālās telpas. Piemēram, skaists attēls rāda ainavu, tā it kā ainava ir tikusi saredzēta ar paša acīm, taču šis attēls nekādā veidā nav “īsts”, tas, kas attēlā ir attēlots nav saredzams ar paša acīm, tas ir noteiktā veidā ierāmēts, (varbūt aiz kadrā ir atkritumu lauks). Turklāt, attēls visticamāk ir rediģēts tādā veidā, ka publicētais attēls ir krietni estētiski baudāmāks nekā attēla orģināls, pie tam, cilvēka acs struktūra un kameras struktūra ir pietiekami atšķirīga, tādā mērā, ka cilvēka acs neuztver apkārtējo pasauli tieši tādā veidā, kā to dara telefona kamera vai foto aparāts. Turklāt, sociālo mēdiju saturs ne tikai “pieprasa” vērotāju atzīt tā īstenumu ārpus virtuālās telpas robežām, bet arī “pieprasa” atzīt to, ka parādītais nav nekas parasts. Veidojas tautoloģija līdzīga Debora pieminētajai tautoloģijai: tas, kas parādās, ir īsts un neparasts; tas, kas ir neparasts un īsts, parādās. Šāds pieprasījums ir izrādīšana.

To var novērot, redzot publicētos attēlus vai video, dažādu vietu apmeklēšanā. Piemēram, attēlos un video ar ceļojumiem uz ārzemēm, ar kafejnīcu vai restorānu apmeklēšanu, kā arī dažādu pasākumu dalības apliecināšanu: biju pasākumā šādā un biju pasākumā tādā. Šī veida sociālo mēdiju saturu šajā darbā dēvēs par “sagadīšanās saturu”, tāpēc, ka šis saturs parādās kā “Lūk, man sagadījās nokļūt ārzemēs, paēst šajā restorānā, padzert kafiju šeit, sasniegt šādu sasniegumu, attapties šādā pasākumā utt.”

 Viss sagadīšanās sociālo mediju saturs to vien dara, kā mēģina parādīt, ka šis moments ir īpašs un īsts, tādējādi pats cilvēks ir kaut kādā veidā īpašs un uzmanības pievēršanas vērts. Taču kaut kādā mērā liela daļa saprot, ka tas, kas parādās sociālo mēdiju saturā var arī nebūt ne “īsts”, ne īpašs. It sevišķi mākslīgā intelekta proliferācijas rītausmā.

Izrādīšanu veic ne tikai sagadīšanās, bet arī ziņas. Ziņas to vien kā dara, kā mēģina vērst uzmanību uz dažādiem notikumiem vai atgadījumiem. Piemēram, šī raksta sākumā apkoptās ziņas par jauniešu aptaujas rezultātiem. Arī šeit, tas, kas parādās tiek priekšā statīts kā kaut kas īpašs (kā arī “īsts”). Kaut kādā mērā nav liela atšķirība starp fotogrāfiju, kur tiek parādīts, ka šodien biju dārgā restorānā un fotogrāfiju, kas attēlo to, ka kaut kur ir noticis ceļu satiksmes negadījums.

Runājot par izrādīšanu nevar nepieminēta arī reklāmu. Reklāmas uzdevums ir parādīt, ka kāda prece vai pakalpojums nav parasts, tādējādi patērēšanas vērts. Reklāmai vajag izcelt, padarīt īpašu, kādu preci vai pakalpojumu citu preču vai pakalpojumu starpā. Tas kas var tikt reklamēts šķietami ir jebkas. Piemēram, preces, kā pildspalvas, lietotas automašīnas un thai chi vingrinājumu aplikācijas ar kuru palīdzību it kā ir iespējams mēneša laikā tā mainīt savu ķermeni, ka tavi draugi tevi neatpazīs, vai pakalpojumi, sākot ar visādiem tuvākā laikā iecerētiem pasākumiem un beidzot ar  azartspēļu reklāmām, kas it kā Latvijas Republikā ir aizliegtas. Reklāma funkcionē kā prožektors, kas izgaismo parastības tumsu. Spilgti un nepārprotami prece vai pakalpojums tiek uztverts, kā kaut kas īpašs, atšķirībā no tām precēm un pakalpojumiem, kuri nav ar reklāmas staru izgaismoti, kas atrodas parastības tumsā.

Pēdējā veids, kā izpaužas izrādīšana sociālo mediju saturā ir humors: dažādi mīmi un joki. Šīs sociālo mēdiju satura vienības īpatnējā veidā arī cenšas norādīt uz kaut kāda lietu stāvokļa neparastumu. Jo ja kaut kas šķiet smieklīgāks, jo tālāk tas ir no parastības. Piemēram, ja kāds teikums, attēls vai video, kas apraksta vai norāda uz kādu lietu stāvokli, ir parasts, tad tas nekādā veidā nevarētu izraisīt reakciju “smieklus”. Šķietami neviens nesmietos par tādu parastu lietu stāvokļu aprakstu, kā “Vakar es aizmigu un šodien es pamodos”. Taču lietu stāvokļu apraksts, kā “Klīst baumas, ka ziemas Olimpisko spēļu tramplīnlēkšanas dalībnieki savos dzimumorgānos injicē  hialuronskābi, lai padarītu lielāku savu, tā teikt “mantību”, tādējādi viņi cenšas panākt to, ka viņiem būs piešķirts lielāki apģērba gabali, kas sniedz tramplīn lēcējiem spēju lekt lielāku distanci”, varētu izraisīt kādā smieklus, kas apliecinātu šī lietu stāvokļa apraksta neparastumu.

Jāpiebilst, ka ņemot vērā to, ka reakcija “smiekli” apliecina kaut kā neparastumu, ir novērojami mēģinājumi integrēt humoru sagadīšanās saturā, reklāmās un ziņās, lai tādējādi vēl vairāk pastiprinātu iespaidu, ka kāds atgadījums, notikums, prece, pakalpojums vai process būtu īpašs.

Gan jauniešu slengā, gan sociālajos medijos parastība tiek noniecināta, taču ar šo parastības noniecināšanu ir kaut kādas problēma. Ja ir noteikti veidi, kā cilvēkam būt neparastam jeb īpašam, tad vai paši šie veidi nekļūst paši par kaut ko parastu. Šī te “neparastuma” patstāvīga iekļaušanās parastībā, ir labi novērojama modes vēsturē: tas, kas aizvakar bija neiedomājams, vakar bija kaut kas neparasts un avangards, šodienā ir ikdiena, bet rīt jau būs vecmodīgs. Tādējādi, lai būtu ārpus parastības visu laiku ir nepieciešams mainīties, pretējā gadījumā pēc mirkļa vakardienas neparastais ir kļuvis par normu. Tas nav vienkāršs uzdevums. Pie tam, nav nemaz iespējams būt pilnīgi neparastam, pilnīgi īpašam, tādam, kas ir absolūti nelīdzīgs nekam, pat ja kaut kas tāds ir, mums par to nav nekādu ziņu, jo mums nav nekā tāda ar ko to salīdzināt, mums nav pat iespējams to uztvert.

Parastības nicināšana izpaužas sociālajos medijos un jauniešu slengā, bet kāds sakars parastības nicināšanai un vārda nozīmīgumam? Cilvēka vārds norāda uz cilvēka neparastumu, tā identitāti. Turklāt, vārda pazušana nozīmē iekrišanu parastībā, bet noteiktas karjeras izvēle kaut kādā mērā garantē nokļūšanu parastībā. Sekojoši rodas problēma: kā kāds var vispār iedomāties savu dzīvi saistīt ar kaut ko tādu, kas novestu ne tikai pie savas identitātes zaudēšanas, bet arī tos ierautu tādos lietu apstākļos, kas tiek nicināti. Šeit nav nekādas pretrunas jeb paradoksa jauniešu izvēlēs, izvēles un to cēloņsakarības ir skaidras, t.i., jauniešu karjeras izvēles paradoksa nav. Taču problēma “noteiktas nozares, šķietami, liek cilvēkam kļūt nicināmām un zaudēt vārdu” ir tā, kas varētu skart aptaujas anketas respondentus un viņu karjeras nozares izvēles, ko varētu risināt vai nu ceļot šo dažādo nozaru prestižu, vai arī mainot kādu kultūras priekšpieņēmumu.

---

[1] Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas Ekonomikas ministrija, Accelerators Network, Swedbank, Accenture. Latvijas izglītības akselerators, 2026. p. 17

[2]  Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas Ekonomikas ministrija, Accelerators Network, Swedbank, Accenture. Latvijas izglītības akselerators, 2026. p. 16

[3] Kuzmina I. Aptauja: Jauniešu nākotnes karjeras izvēles ir attālinātas no reālās ekonomikas // LSM, 21.01.2026.

[4] Kuzmina I. Aptauja: Jauniešu nākotnes karjeras izvēles ir attālinātas no reālās ekonomikas // LSM, 21.01.2026.

[5] Jakovela M. Jaunieši saka, ka grib lielas algas, bet izvēlas profesijas bez perspektīvas // TV3 ziņas, 21.01.2026.

[6] Jakovela M. Jaunieši saka, ka grib lielas algas, bet izvēlas profesijas bez perspektīvas // TV3 ziņas, 21.01.2026.

[7] Jakovela M. Jaunieši saka, ka grib lielas algas, bet izvēlas profesijas bez perspektīvas // TV3 ziņas, 21.01.2026.

[8] Kuzmina I. Aptauja: Jauniešu nākotnes karjeras izvēles ir attālinātas no reālās ekonomikas // LSM, 21.01.2026.

[9] Stirner M. The Ego and Its Own. Ed. by David L. Cambridge: Cambridge University Press, 2000. p. 6

[10] Veidenbaums E. “Ej un dzenies tik pēc naudas” // Dzejoļi.

[11] No angļu val. vārda “transgender”